Sestdiena, 2021. gada 12. jūnijs

Nora, Lenora, Ija

Visi autora raksti

28. augusts (2014) 08:00

Pēteris Apinis

Pēteris Apinis no Ukrainas: Visbiežāk zaldāti tiek nogalināti tad, kad ir atpūtā (2)

Flickr.com

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Dņepropetrovska, 2014. gada 27. augusts, pēcpusdiena

Esmu atmetis cerības tikt uz fronti un redzēt – kā Ukrainas armijas karavīri veic primāro palīdzību ievainotajiem, kā notiek evakuācija. Mans sarunu biedrs ir jauns ķirurgs, kurš lūdz nekur viņa vārdu nepublicēt. Nepilnus trīsdesmit gadus vecs, strādājis par ķirurgu lielā Dņepropetrovskas klīnikā, ticis iesaukts Ukrainas bruņotajos spēkos un nosūtīts uz fronti. Uz frontes līniju sūtīts gandrīz katru otro dienu un šīs dienas pavadījis pārsiešanas autobusā. Dienā skatījis, šuvis, drenējis, imobilizējis līdz 32 sašautiem vai sadragātiem pacientiem. Lielākā problēma, ka neesot saprotama pati frontes līnija, visbiežāk zaldāti tiek sašauti, ievainoti vai nogalināti tad, kad ir atpūtā – barakās vai teltīs. Iespējams, darbojas nodevēji, iespējams, ļoti precīzas novērošanas sistēmas. Grad varot raidīt lādiņus pat 50 un 70 km attālumā.

Kaut skaidrs, ka mans sarunu biedrs ir stingri instruēts – ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt svešiniekam, instruktāža par medicīnu nav bijusi, tādēļ par tiešiem medicīnas jautājumiem mūsu saruna drīz kļūst atklātāka un drošāka. Ukrainas pusē karo Ukrainas armija, kas nozīmē obligātā dienesta jauniesauktie, visdrīzāk – lielgabalu gaļa, kā arī brīvprātīgo bataljoni, kas visi ir iepriekš dienējuši vīri, taču neticami slikti apgādāti. Brīvprātīgo bataljoni ir labāk organizējami, daudz cilvēku ar augstāko izglītību, daudz studentu. Visiem tiek izdalītas grāmatiņas ar pirmās palīdzības algoritmiem (jāteic, glītas un saprotamas), bet brīvprātīgie labprāt mācās sniegt palīdzību sev un citiem. Līdz ar to brīvprātīgos var iemācīt iešpricēt pretsāpju līdzekļus uzreiz. Toties pašas aptieciņas vairāk atgādina šoferu aptieciņas – vecais sarkanais žņaugs (stāvējis daudzus gadus noliktavā, tādēļ viegli plīst) un marles saite, jods vai briljantzaļais (ko draugs uzgāž apdegušam draugam), visai mistiski acu pilieni.

Vislielākā problēma ir cietušā izvešana no apšaudes zonas – sākumā izvilkšana, tad evakuācija ar pieejamo transportu – parasti bruņutransportieri vai KAMAZ automobili, kas, kratoties padara cietušā dzīvi par mocībām. Šādā veidā cietušais nonāk līdz iepriekš aprakstītajam pārsiešanas autobusam, kur viņam palīdz profesionāls ārsts vai tiek vests uz tuvējo rajona slimnīcu (slimnīcu blīvums Ukrainā vēl joprojām ievērojami atgādina Latviju astoņdesmitajos gados), taču tur ārsta var arī nebūt.

Visprofesionālākā iestāde frontes tuvumā ir teltīs izvietots ķirurģijas hospitālis, kur cietušais tiešām saņem reālu operatīvu palīdzību. No turienes tālāk tiek transportēts uz Harkovu vai Dņepropetrovsku – biežāk ar helikopteri, retāk - neatliekamās palīdzības automobili. Smagākie pacienti nonāk civilās slimnīcās, vieglākie – kara hospitāļos. Dņepropetrovskas hospitālis ir parodija, tas nudien būtu jāslēdz. Protams, gan armijas, gan civilie ārsti to saprot un reāli cietušos uz hospitāli nesūta. Šķirošana notiek Dņepropetrovskas lidlaukā. Lēmumu pieņem tūlīt pie pacienta izkraušanas no helikoptera, to dara pieredzējis kara ārsts – pulkvedis, plaušu ķirurģijas nodaļas vadītājs no Odesas. Vienpersoniski. Viņš nosauc tikai savu vārdu un tēvavārdu, uzvārdu nemin, jo tas nav svarīgi.

Mani paēdina Dņepropetrovskas perinatālā centra galvenā ārste Ludmila Ivanovna Padalko. Centrs ir liels, kopā ar ginekoloģiskām gultām un dzemdību nodaļu turpat 400 vietas. Ukrainā joprojām visu veselības aprūpi nosaka gultas vietas, pēc tām arī maksā stacionāram. Centra dzemdību nodaļa veidota ar 12 atsevišķām ieejām, kur katra ir maza dzemdību nodaļa, kur bez gultas un dzemdību galda ir ērta trīsstūrveida vanna. Šajās telpās tiek laipni gaidīts arī pacientes vīrs,  kuram tiek piedāvāta iespēja nomazgāties, atpūsties, pat skatīties televizoru. Paredzēts, ka šajā ekskluzīvajā dzemdību nodaļā nonāks tikai sievietes ar grūtniecības patoloģiju no visa Dņepropetrovskas apgabala. Nonāk arī citas – tās, kas vēlas dzemdēt civilizētos un labos apstākļos. Dzemdību palīdzība, atbilstoši Ukrainas likumiem, nekad nedrīkst būt maksas pakalpojums. Tādēļ sievietēm, kam šajā brīnumnodaļā nepienākas dzemdēt, bet kas to vēlas, slimnīcas kasē (tikai ar kredītkarti) jāmaksā ziedojums.

Dīvaina ir atbilde par ieskaitītās naudas izlietojumu. No slimnīcas iesaukti pieci vīrieši – viens anesteziologs, divi feldšeri un divi strādnieki. Slimnīca viņiem visiem par 4000 grivnām nopirkusi krūšu bruņas, par 3000 grivnām – kaskas, bet par 2000 grivnām – kara apavus. Izrādās – tie, kam neviens šādu palīdzību sniegt nevar, karā arī nonāk pilnīgi bez nekādas aizsardzības.

Doņeckā un Luhanskā arī bijuši šādi ekskluzīvi perinatālie centri, bet tagad neesot. Doņeckas separātistu valdība uzskatījusi, ka šis centrs galvenokārt nodarbojoties ar mākslīgo apaugļošanu, ka visām sievām jādzemdē vienādos apstākļos un nav nepieciešams kādai radīt tik labus apstākļus. Centra ēkā esot iekārtots kaut kas cits (iespējams, traumatoloģiskas palīdzības iestāde). Luhanskā centrs esot sabombardēts. Doņeckas grūtnieces ar hipertenziju, cukura diabētu, citām ekstraģenitālām patoloģijām tagad cenšoties tikt uz Dņepropetrovsku. Šobrīd esot vismaz par trešdaļu pacientu vairāk.

Tā barots, kā Dņepropetrovskā neesmu sen. Katrā ēdienreizē man mēģina iemānīt gardas uzkodas, bagātīgu zupu, kārtīgu gaļas ēdienu, saldo, kafiju. Uzsvars ir uz uzkodām, kuros netrūkst līdaku ikri, tītenīši un Latvijas siļķes. Veikalos ieiet neiznāca, bet man stāsta, ka Latvijas ēdmaņas tur esot gana, ka tā esot ļoti iecienīta, īpaši zivis.


Kijeva, 2014. gada 27. augusts

Gatavojos izkāpt no nelielas Dņeproavio kompānijas propelleru lidmašīnas Kijevā. Pilots ukrainiski, krieviski un angliski bārsta ierastās tēzes par lidojumu, aicina atkal izvēlēties šo pašu aviokompāniju, novēl veiksmīgu pēcpusdienu. Bet beigās skaidrā krievu valodā strikti noskalda: „Slava Ukraiņe!” Mana blakussēdētāja, apmēram četrdesmit gadus veca apaļīga blondīne saviebjas.

Šī situācija raksturo situāciju Dņepropetrovskā – cilvēki sadalījušies divās nometnēs, no kurām lielākā ir kļuvuši par „nacionālistiem”. Visai krieviskā Dņepropetrovska sākusi runāt ukrainiski visās dzīves situācijās, kaut tas ir Poltaviešu dialekts, ko krieviski runājošs cilvēks var itin labi saprast. Liela daļa ironizē, ka viņi esot visu bērnību runājuši krieviski, skolā mācījušies krievu valodā, darbā parasti runājot krieviski, viņu vecvecāki karojuši padomju armijā pret vāciešiem, viņi liek ziedus kapos 9. maijā, bet pēkšņi Krievijas televīzijā viņi kļuvuši par „benderiešiem”, „fašistiem”. Spriežot pēc socioloģiskām aptaujām vairāk nekā 80% Dņepropetrovskas iedzīvotāju sevi identificē par ukraiņiem, vēlas dzīvot vienotā integrētā Ukrainā, vēlas atgūt Krimu. Naids pret krieviem nav jūtams, toties sarunās parādās ienaids pret Krievijas varasvīriem, valdību. Ukrainas parlamentu, valdību un armijas vadību vaino neizlēmībā, daļa atklāti dēvē Kijevas varasvīrus par nodevējiem, kas nespēj strikti aizstāvēt savu valsti.

Dņepropetrovska ir viena no bagātākajām Ukrainas provincēm, lielāko ražošanu, nopietniem zinātniskiem institūtiem, augstskolām, t.sk., nozīmīgāko Ukrainas Medicīnas akadēmiju. Pilsētas lozungs „Dņipropetrovska– Eiropas pilsēta”, un reģiona vadība teic – šī pilsēta ir brīva domāšanā, atvērta un draudzīga gan savējiem, gan viesiem. Pilsēta un reģions ir viegli salīdzināma ar Rīgu un Latviju – pašā pilsētā dzīvo miljons, reģionā – trīs ar pusi miljonu iedzīvotāju. PSRS laikos pilsētai bijis milzīgs uzplaukums, jo Brežņevs dzimis blakusesošajā (30 km) Dņiprodzerdžinskā, bet audzis Dņepropetrovskā, tādēļ reģiona izaugsmi visējādi sekmējis, attīstot tieši šeit augstas pievienotās vērtības rūpniecību un augstāko izglītību.

Šobrīd Dņepropetrovska tiešām atpaliek no Rīgas divdesmit gadus – ielas ar tādiem cauruniem sen nav redzētas, ēkas nošņurkušas (protams, pa vidu tām jaunas daudzstāvu dižbūves, tiesa, arhitektoniski apšaubāmiem risinājumiem). Autobusi no pagājušā gadsmita septiņdesmitajiem gadiem, mašīnas – padomjlaika žiguļi vai jauni džipi.

Pilsētas neticamā vērtība ir cilvēki – atklāti, laipni, gatavi pārmaiņām. Pat tad, kad mēs runājam par tik smagām tēmām, kā – pusi no pilsētas slimnīcām nāksies slēgt; slimnīcas nedrīkst būt sociālie nami, kur pārziemot; sanatorijas ir vēsture – saklausu neticamu atbalstu – vienkārši tas viss būs jāveic ar divdesmit gadu novēlošanos. Nāksies slēgt slimnīcas reģionā, kurās joprojām ir ķirurģiskās un dzemdību nodaļas, bet nedēļā tiek veikta viena operācija un pieņemtas vienas dzemdības. Nāksies mainīt likumdošanu, un Dņepropetrovskas kolēģi teic – mēs trīs gadus esam centušies strādāt eksperimentālā režīmā, tagad arī pārējai Ukrainai vajadzētu pievilkt jostas un sākt strādāt ekonomiski.

Dņepropetrovska atrodas mazāk nekā 200 kilometru no karadarbības zonas. Pilsēta ir apgaismota, jaunieši smaidīgi, rūpnīcas un iestādes strādā, veselības iestādes palīdz gan savējiem, gan karā ievainotajiem, gan daudzajiem bēgļiem no Doņeckas. Tieši šī reģiona noraidošā attieksme pret Krievijas propagandu, iespējams sajaukušas Krievijas oligarhu kārtis – tiem noteikti nebija vajadzīga nepārtraukti dotējamā Doņecka (visas ogļraktuves Doņeckas apgabalā ir nerentablas), bet raķešbūves Dņipropetrovska.

Vēlos apgalvot, ka tieši Dņepropetrovska kā robežšķirtne šobrīd izšķir Eiropas likteni, nostājoties pret separātistiem, par Eiropu.

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

Mainīt komentāru secību

Māris

2014-08-28 22:10:11

Ziņot

Var novērot Ukrainas valdības vienaldzību pret to, ka bojā iet tik daudzi tūkstoši civiliedzīvotāju, nerunājot jau par to, ka nedomā arī ar par paša savas armijas likteni, Tas nozīmē tikai vienu: viņu politiskās ambīcijas stāv augstāk par cilvēku cdzīvībām.

anonīms

2014-08-28 20:37:36

Ziņot

labāk būtu painteresējies, kā ukrainā nogalina mierīgos iedzīvotājus.

Latvijā

Pieci ieroči cīņai ar “pavasara alerģiju” (17)

Pavasarī, sākoties koku un krūmu ziedēšanas laikam, daudziem cilvēkiem aktualizējas respiratorā jeb ziedputekšņu alerģija, kas izpaužas kā šķavas, iesnas, klepus, niezošas un asarojošas acis. Kā mazināt nepatīkamās sajūtas, konsultē speciāliste.

12 pazīmes, kas liecina, ka jums nepieciešams atvaļinājums (5)

Netiec galā ar lieko svaru? Iespējams, vaina nav kūkās  (2)

Latvietis iekļuvis Harley Davidson Discover More 2015 competition finālā  (3)

Latvijā svin Lieldienas (2)

Spītējot drēgnajam laikam, Brīvdabas muzejā notiek Lieldienu pasākumi (3)

Kā nesabojāt Lieldienu priekus (1)

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (8)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors (5)

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Intervijas

Kā ietaupīt laiku un naudu, iegādājoties mājokli (3)

Kristīne Kilupa ir nekustamo īpašumu aģente vienā no lielākajiem šīs jomas uzņēmumiem Latvijā. To, kā nepakļaut riskam darījuma drošību un ietaupīt laiku, mēģinot atrast mājokli, uzzinājām sarunā.

Sieviešu biksīšu mīļotāja atklāsme (9)

Kononovs: DP nodarbojas ar izspiešanu, jumtošanu un atbalsta kontrabandu  (19)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv