Raksts no Puaro.lv

4. novembris (2013) 10:56

Sokolovs sakaujas kinoteātrī un medikamentu ietekmē aizmieg vannā

Facebook.com

Tā bija diena, kad es sakāvos kinoteātrī. Nesen atbraucu no policijas. Pulkstenis rādīja 4 naktī. It kā jau vēls, bet gulēt vēl negribēju – bija daudz adrenalīna un mazliet sāpēja seja,” turpinot aizsākto tradīciju, Facebook.com profilā savos spilgtākajos piedzīvojumos dalās erotisko foto meistars Aleksandrs Sokolovs.

„Lai vieglāk būtu aizmigt, nolēmu mazliet pagulēt siltā vanna. Piepildīju vannu un pirms iekāpšanas ieslēdzu veļasmašīnu. Padomāju, ka vajag uzreiz izmazgāt asiņaino kreklu, kamēr vēl var atmazgāt traipus.”

„Dažreiz, kad man vajag izgulēties, bet miegs nenāk, es lietoju tabletes. Nevis miega zāles, bet parasto Tavegilu. Man tās ļoti palīdz. Izdzēru 6 tabletītes. Biju pārliecināts, ka pēc zālēm un pusstundas siltā vannā, gulēšu vismaz līdz pusdienām,” prātoja fotogrāfs.

„Nezinu, cik laika bija pagājis. Sapnī turpināju kauties ar pirātiem. Milzīgs burinieks, bet ūdens ir pavisam tuvu. Bija tāds sapņu efekts, kad nav spēka. Gribas sist, bet katra roka sver tonnu. Pirāti sit, bet man nesāp. Apkārt nakts un gandrīz tumšs. Gaisma nāk no milzīgas baltas buras. Laikam kino ekrāns tā transformējas manā zemapziņā. Pēkšņi mani iemeta ūdenī. Jutos paralizēts. Nevarēju pakustēties. Bet neslīku. Gulēju uz muguras. Kuģa nebija.”

„Pamodos. Apkārt pilnīga tumsa. Joprojām turējos uz ūdens. Nezināju, vai joprojām esmu paralizēts vai nē. Vajadzētu peldēt uz priekšu. Saņēmos, pierāvu kājas klāt, pagriezos uz vēdera un ar visu spēku iztaisnoju kājas. Es absolūti nezināju, ka es aizmigu turpat, vannā, un ka veļas mašīnas dēļ izsitās korķi un pazuda gaisma.”

„No tā, ka strauji iztaisnoju kājas un atgrūdos no vannas dibena, es kā milzīga varde pilnīgā tumsā aizlēcu uz nekurieni. Diemžēl priekšā bija nevis nekuriene, bet vannas istabas nežēlīgā siena... Joprojām neesmu nomainījis to saplēsto flīzi, kura atrodas precīzi 153 centimetrus virs grīdas. Lai paliek kā atmiņa,” nolēmis Sokolovs.

„Gulēt vairs absolūti negribējās. Es biju tik nikns pats uz sevi un savu tizlumu. Šausmīgi sāpēja deguns. Izgāju no vannas istabas, un mani apžilbināja pirmie saules stariņi. Atvēru logu. Vasaras svaigais gaiss, pirmā saule un vienmēr draudzīgie rīta putni izdarīja savu. Es sajūtos tik piepildīts ar enerģiju, ka visi nakts piedzīvojumi palika otrajā plānā. Dabai ir milzīgs spēks! Dzīve turpinās.”