Raksts no Puaro.lv

Ceturtdiena, 11. jūlijs (2013) 12:02

Atvadu vēstule

Viņa ilgi stāvēja pie loga. Mājā valdīja klusums, tikko beidza skanēt mūzika, no kā klusums kļuva it kā vēl dziļāks. Izdzirdot savu nopūtu, viņa sāka saklausīt citas skaņas: ūdensvada klusinātu šalkšanu, elektrības skaitītāja sīkšanu. Nemiers un šaubas plosīja jaunās sievietes prātu. Kaut kas bija jādara. Viņa lēni un negribīgi pienāca pie datora, apsēdās, lēni uzlika rokas uz klaviatūras pēc brīža klusumā varēja sadzirdēt klikšķus.

Uz ekrāna kārtojās uzrakstītais:
„ Mans... vai nu vairs mans un vai vairs mīļotais? Pastaigājoties pa mežu, galvā brīžam ieskanējās skumjš tango. Drudžaini pūlējos identificēt skaņas un noskaņas. Ausījos, meklējot skaņu avotu. Pūlējos ieraudzīt asociācijas izraisījušu priekšmetu. Varbūt smaržas, ko atnesis vējš? Nekā. Nemiers pieauga.

Traucos mājup. Piegāju pie disku plaukta, nemaldīgi sameklēju Cesaria Evora. Atskanot pirmajām taktīm, atkritu krēslā un rijot kaklā sakāpušo kamolu, aptvēru – man no Tevis jāatvadās. Man Tevi jāatlaiž. Tai vietā, kur manā sirdī spožiem burtiem laistījās Tavs vārds, nu ir krēsla, tumšs, tukšs...skumji.

Vienkārši skumji, kā mēdz būt skumji, kad beidzies kas liels un skaists. Nē, es negribu atpakaļ tajās iepriekšējās jutoņās, tajā iemīlēšanās skurbulī un sajūsmā. Es neesmu vīlusies vai sarūgtināta. No tevis es esmu guvusi visu, ko sieviete var gūt. Nu ir gana.

Iečirkstas telefons. Pienākusi īsziņa. No Tevis: Tu gribot mani redzēt. Roka sažņaugusi telefonu, izslīd no klēpja. Skumjais tango cakā samezglotu takti. Gara acīm redzu Argentīnas tango dejotājus: viņu kājas, kas, šķiet, teju teju sasiesies mezglos sarežģīto dejas soļu dēļ.

Tādas bija mūsu attiecības. Cakaini deju soļi, kas nekad nemisējās, bet nekad nesavijās ciešos mezglos.

Kad beidzas mīlestība? Kā?

Nu tā! Kādā brīdī iestājas atskārsme – vairs neko nevar un nevarēs just.

Ardievu, ardievu...

Vajadzētu atbildēt uz īsziņu. Bet man nav vārdu, ko Tev teikt. Neviena.
Ir tikai asaras, bet tās jau nevar aizsūtīt īsziņā.

Zinu, ka rīt paliks vieglāk. Parīt vēl vieglāk...

Bet tagad ļaujos skumjām. Mirkli iedomājos, ka par daudz aizrautīgi. Varbūt, lai izpirktu vainu Tavā priekšā?

Nē, tas neiet krastā! Sāku pati sev atgādināt aizrautīgu dievlūdzēju, kas sirdīgi sizdams pieri pret zemi, cer tikt tuvāk pie Dieva.

Noraušu asaras, mirkli lūkojos telefonā un saprotu, ka mūsdienu komunicēšanās veidos  manām emocijām ir pārāk maz vietas.

Es rakstu Tev vēstuli.

Mans...
...vai nu vairs mans un vai vairs mīļotais...”