Lauris Dzelzītis: Šausmīgi labi ir dzīvot kā brīvam cilvēkam! (13) 

Emocijas pēc intervijas? Droši varam apgalvot - Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis ir viens ciets riekstiņš. Viņa personība tā arī palika mīkla mums abām - Agnesei un Ritai Lasmanēm. Un tieši tas jau sievietes tik ļoti fascinē...

Rita: Kādā intervijā ar tevi lasīju, ka tu neko nesaprotot no sievietēm...

Lauris: Pati zini: uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt. Ko tur teikt? (Nopūšas.) Tas ir tāpat, kā pateikt, ka  kaut ko saprot vai nesaprot par ūdeni. Tas ir tik ietilpīgs un abstrakts jautājums.

R.: Lai komunicētu ar sievietēm, jābūt taču kaut kādam viedoklim?

L.: Sieviete jau tāpat ir homo sapiens. Kāda atšķirība komunikācijā vīrietim no sievietes?

R.: Tad jāuzdod filozofisks jautājums: kāpēc vispār ik pa laikam tiek cilāts šāds jautājums?

L.: Te jau Sokrātam arī būtu jāiespringst.

R.: Domāju, ka Sokrātam tieši šis jautājums galīgi neinteresēja – viņš dzīvoja izteiktā vīriešu pasaulē.

L.: Bet tās jau ir mūžīgās tēmas. Kāpēc cilāt tādus jautājumus? Es, piemēram, necilāju. Kurš tad saprot? Katram būs sava empīriskā pieredze. Katrs būs sapratis kaut ko savu. Katram būs sava versija par tēmu, un variāciju ir miljardiem.

R.: Kāda ir tava ar sievietēm saistītā empīriskā pieredze? Lai varētu mierīgi viņām blakus pastāvēt, kas būtu jāievēro?

L.: Šausmīgi labi ir dzīvot kā brīvam cilvēkam! Es neesmu ne no viena atkarīgs. Man nevienam nav jāatskaitās. Nevienā savā rīcībā man nav jādomā par to, ko par mani padomās.

Agnese: Kaut kādā sabiedrībā tu taču dzīvo, ar darba kolektīvu tev taču jārēķinās?

L.: Nu, ja tu gribi kādā vidē atrasties, tad jau ar kolektīvu ir jārēķinās. Es neesmu bara cilvēks, tāpēc, kamēr teātrī iedzīvojos, kaut kādi ragi tika aplauzti. Ir jāapbružājas, lai ”ierakstītos”. 

A.: Vai tad nav bijis tā, ka satiec sievieti, ar kuru gribas saprasties tāpat, kā gribas iejusties kolektīvā?

L.: Kaut kā ir sanācis, ka kaut kas nav sanācis. Man liekas, ir ļoti svarīgi attiecību dēļ kaut ko nesačakarēt. Nav runa par to, vai kāds kādu darīs laimīgu. Ja izdodas nesačakarēt, tas jau ir labi.

A.: Kas tev ļoti patīk sievietēs? Kas viņas dara vienreizīgas, burvīgas un fascinējošas?

L.: Tas, ka viņas nelien vīriešu lauciņos. (Padomā.) Sievišķība... bet tas arī neko daudz neizsaka... Es esmu tolerances iemiesojums, bet ir kaut kāda klasika: sievietes dara vīriešu darbus un pēc tam pašas čīkst, ka viņām tas jādara. Ir arī otrādi. Viss šai pasaulē ir tā sajaukts, un, ja tev nav sava atskaites punkta, tu nevari tikt pie vajadzīgā vērtējuma. Bet, ja par sievietēm... protams, klasika, kas izceļ visu sievišķīgo. Viņa var arī būt cimperlīga... Bļāviens, es esmu atradinājies par to domāt! Man patīk, ja sieviete netēlo to, kas viņa nav. Šitās visas „sudrablapsas”, kas pilna Rīga... Tu redzi, ka viņa ir iztērējusi tik daudz enerģijas, līdzekļu un laika, lai izskatītos pēc tā, kas viņa nav. Kur viņai laiks kaut kam citam – tam, kam būtu jābūt galvā? Kas tur var būt?!

R.: Vai tas nav tāds stereotips?

L.: Kā tad tas var būt stereotips, ja tas visur ir acu priekšā?

A.: Bet varbūt tas „stereotips” mācās universitātē?

L.: Bet to jau redz! Man nav nekas pret “makijāžu” un brendiem, bet, ja es redzu, ka tai sievietei tā ir visa dzīve, tad  viss ir skaidrs.

R.: Vai tad būt smukai un sapucētai nav izteikti sievišķīgi?

L.: Nu nav! Par sevi ir jārūpējas, bet lielākoties tās ir kā uztjūnēts trešais bembis! Tam ir ļoti maz sakara ar sievišķību.

A.: Bet kādam tas ir ļoti sievišķīgi, kādam, kas par to maksā...

R.: ...tas savukārt ir viņa brends.

L.: Runājot par ārējām lietām, tas ir līdzīgi kā profesionālajā sportā: vairs nav runa par to, kurš tiešām ir fiziski spēcīgāks un izturīgāks, bet kuram ir izdevies iziet dopinga kontroli un netikt pieķertam.

A.: Tātad tev patīk vienkāršas meitenes – maksimāli atbrīvotas no visas civilizācijas uzspiestajiem stereotipiem?

L.: (Domā.)

R.: Ņemam klasiku – Raiņa Baibiņa segacīte?

L.: Garlaicīgi.

A.: Vai Jaunsudrabiņa Aija?

L.: Kāds interpretējums. Aija, kāda ir Dailes teātra iestudējumā, nav slikti. Izlasot oriģinālu, katram būs savas asociācijas ar Aiju.

R.: Ko tu domā par mīlestību?

L.: Ko es domāju? Vai tad tāda ir?

R.: Kādas asociācijas tev rodas, redzot uzrakstītu vārdu MĪLESTĪBA?

L.: Nāk prātā Mihalkova filma „Sibīrijas bārddzinis”. Man izpratne par mīlestību iet roku rokā ar kaislību, ar kaut ko destruktīvu.

R.: Bet kaut kad taču esi plānojis nostabilizēties? Kādā intervijā tu minēji, ka gribot piecus bērnus.

L.: Tas būtu feini, bet – ko es varu plānot? Vai es varu saplānot, ka šodien satikšu savu dzīves mīlestību? Būs tā, kā būs.

R.: Latviešu teātra vēsturē ir bijuši tādi mākslinieki, kuri visu mūžu veltījuši teātra mākslai, un apzināti nav veidojuši ģimenes.

L.: Varbūt es arī būšu tāds piemērs.

R.: Un tomēr atgriezīsimies pie sievietēm. Vai savā dzīvē esi sievietes dēļ izdarījis kaut ko neprātīgu?

L.: (Smaida, labu brīdi klusē.) Gadās - neprātīga rīcība, gadās – vienkārši stulbums...

R.: Vai tu mēdz brīdināt sievietes, uzsākot attiecības, lai viņas necer, ka kaut kas nopietns izveidosies?

L.: Es jau pats to nezinu, kas tur izveidosies. Kā es to varu zināt?

A.: Bet ir tādi vīrieši, kas, izejot medībās, konkrēti zina, ka nekas nopietns tur nebūs. Tajā brīdī dzīvē viņam aktuāls ir pavisam kaut kas cits. Viņš nemeklē attiecības, bet apmierina primitīvākos instinktus, un tāpēc par to godīgi brīdina.

L.: Es jau nezinu, kā būs ar mani pašu, tāpēc neko prognozēt nevaru.

R.: Esi impulsīvs cilvēks?

L.: Esmu mazliet fatālists un pieļauju, ka, ejot pa ielu, varu saskatīties ar sievieti un man „aizbrauc jumts”, un pēc nedēļas jau apprecamies. Es ticu, ka tā var būt.

A.: Vai tu ikdienā, būdams aktieris, izmanto savas profesijas iemaņas?

L.: Ko tad tur var izmantot? Tad ir jābūt tādam shēmotājam, lai izmantotu aktiermākslas prasmes! Kādēļ tas vajadzīgs?

A.: Bet mēs visi ikdienā mazliet tēlojam, mazliet melojam.

L.: Tāpēc jau ir skumji.

A.: Tu esi mierā ar sevi?

L.: Es esmu ļoti piemērots Latvijai: esmu slinks un visu laiku viegli depresīvs, kā liela daļa latviešu. Varbūt tāpēc humora izjūta ir attīstīta. Es nekad nebrauktu prom no Latvijas, lai meklētu sevi citur. Bieži tieši depresijas dēļ spēju izjust kādu ļoti skaistu momentu. „Pa vidu” nespēju atrasties, drīzāk dzīvoju pēc „grāvju principa”.

R.: Man ļoti patika tas, ko tu teici par depresiju. Šādu traktējumu neesmu dzirdējusi, un esmu par to sajūsmā.

L.: Man ir izcila melnā humora izjūta, un tā ir no nāvēm, kas bijušas manā ģimenē. Tas ir aizsardzības mehānisms.

R.: Esmu pārliecināta, ka kaut kur saknē latviešu humors ir līdzīgs angļu humoram.

A.: Vai tad var kaut ko tādu salīdzināt?

L.: Angļu humors ir labākais, kas pasaulē sastopams. Tam es dodu desmit balles.

A.: Monty Python... (angļu melnā humora klasika, - autora piezīme)

L.: Jā! Man visas trīs filmas ir „Svēto grālu meklējot”, „Dzīves jēga”, „Braiena dzīve”. Visi skeči, sākot ar sešdesmitajiem gadiem. Angļu humora inteliģence “rauj man nost jumtu”. Vienmēr atdzīvojos, jo tas ir mans un tas man patīk. Man patīk intraverti cilvēki ar izcilu humora izjūtu.

A.: Angļu džentlmenis, kas stāv pie grāmatu plaukta ar pīpi un viskija glāzi. Ilgi klusē, bet, ja saka, tad visi ir gar zemi...

R.: Ja jau esam sākuši runāt par džentlmeņiem, kāds ir tavs džentlmeņa komplektiņš, bez kā tu nejūties labi? Šorīt, izejot no mājas, ko tu ņēmi līdz?

L.: Šķiet, ka man tādu lietu nav.

R.: Nospodrinātas kurpes, piemēram?

L.: Jā, kurpēm ir jābūt tīrām un ērtām. Nu, vēl man vienmēr līdzi ir dators. Visu laiku „kačāju” filmas. Noskatos pa vienai filmai dienā. Jau sešus gadus televizoru neskatos principā.

A.: Hokeju arī neskaties?

L.: Hoķi es paskatos, bet eju skatīties ārpus mājas.

R.: Es vēl par humora izjūtu gribētu paturpināt: ja tevi kāda meitene uzrunā sociālajos tīklos, tevi var saintriģēt ar labu humora izjūtu?

L.: Es neesmu sociāli aktīvs un tikai „draugos” komunicēju. Bet censties, lai mani uzrunātu, nevajag – var baigi iebraukt auzās.

A.: Bet ir jau tādas meičas, kas bez cenšanās māk asprātīgi izteikties.

L.: Nu, ja!

A.: Mums puiši ir stāstījuši, ka meitenes puišus uzrunā stipri līdzīgi.

L.: Džeki jau tāpat.

R.: Tu esi plaši pazīstama persona. Vai tu atsaucies uz nepazīstamu cilvēku uzmanības apliecinājumiem?

L.: Vēlams, lai tā persona nav sabiedrībā pazīstama, un vēlams, lai nepazīst mani.

A.: Vai tas ir tāpēc, ka popularitāte uzliek viedokļu uzslāņojumu?

L.: Man „besī” cīnīties un pierādīt, ka ir savādāk. Man vairs negribas pūlēties cilvēkam iestāstīt, kāds es esmu vai neesmu. Ja cilvēks to nejūt mentālā līmenī, man negribas neko pierādīt. Man vienkārši to vairs negribas.

A.: Bet tev kā tēviņam ir jācīnās par sievieti!

L.: Īstenībā jau sieviete izvēlas, lai cik dīvaini tas izklausītos.

R.: Sieviete izvēlas spēcīgāko.

L.: Sievietēm jau arī ir „čuiņiks”. Tāpēc ir tā, kā ir.

A.: Diezgan daudziem vīriešiem nepatīk, ja sieviete uzrunājusi pirmā. Viņiem nav interesanti, ja viņa pirmā izrādījusi iniciatīvu.

L.: Kas tur interesants vai neinteresants? Ir iepazīšanās posms: cik ilgs tas varētu būt – vienu dienu, divas, nedēļu? Ja runa ir par ilgstošām attiecībām, kāda starpība, kā jūs iepazināties? Cilvēki iepazīst viens otru gadiem ilgi. Runāt par kaut kādiem standartiem, ko drīkst un ko nedrīkst, ir smieklīgi.

A.: Bet ja sieviete grib, lai viņu iekaro, un tā ir viņas iekšējā sajūta, nevis žurnālos izlasīts stereotips?

L.: Tad viņa atļaus to darīt.

A.: Bet tu negribi cīnīties.

L.: Es esmu cīnījies un pats sev pierādījis, ka tam nav jēgas.

R.: Tas ir saprāts vai ego, kas tev lika izdarīt tādus secinājumus?

L.: Kāpēc tu gribi atdalīt vienu no otra? Kurš tad kontrolē ego? Vai tad ego ir maņa, kas dzīvo pati par sevi? Ego bez saprāta nevar pastāvēt – tie ir sabiedrotie.

A.: Vai ir variants, ka saprāta nav - ir tikai ego?

L.: Kā var nebūt saprāts?

R.: Šķiet, runa ir par egocentriskiem cilvēkiem...

L.: Es arī esmu egocentrisks, bet man ir interesanti savā pasaulē, kurā es dzīvojos. Tāpēc ļoti pavirši izturos pret ārējo pasauli.

R.: Bet kā ar džentlmeņu būšanu?

L.: Ne jau ārējās izpausmes to apliecina. Jāsāk ar galvu – tur viss jāsakārto. Jādomā kā džentlmenim, jārīkojas kā džentlmenim, jādzīvo pēc džentlmeņu principiem. Zini, kas ir džentlmenis? Tu baigās sāpēs šķiries, gribi izdauzīt sejas, tavs ego ir panikā, tu esi uz iznīcības robežas, bet tu iztaisnojies un pieklājīgi atvadies.

R.: Tad tu sevi vari dēvēt par džentlmeni? Vai tu tā jūties? Gribētu tāds būt?

L.: Ne viss, par ko es jūsmoju un kas mani aizrauj, ir mans mērķis. Es negribu kādam līdzināties. Kam man tāda „plastmasa” dzīvē vajadzīga?

R.:  Tu esi – brīvs un ar savu viedokli. Bet ko tu gribētu vēl paust šīs intervijas lasītājiem?

L.: Neesiet bargi pret citiem. Lai jums vienmēr pašiem ir savs viedoklis.