Lasmanes pret Valdi Škutānu (16) 

Šķiet, ka Valda Škutāna vārds komentārus neparasa. Mums, Agnesei un Ritai Lasmanēm, viņu iepriekš nepazīstot, bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums par šīs sarunas dziļumu un inteleģenci. Pilnīgi savādāka saruna ar Valdi Škutānu. Izbaudiet!

Agnese: Kā tev pagāja šī ziema?

Valdis: Mierīgi. Varētu pat teikt, ka tā bija mierīgākā ziema pēdējā desmitgadē. Visu laiku ieguldīju savā deju skolā. Šo projektu biju izsapņojis jau pirms tam. Un nebiju aizbraucis nevienā ceļojumā – parasti ziemā es laižos kaut kur projām. Nekādi lieli notikumi nav bijuši.

A.: Liels darbs izdarīts – sava deju skola! Nevarētu teikt, ka nekas nav noticis.

V.: Man patīk, ja dzīvē notiek kas liels. Šoziem nekādi dižie apgriezieni nav notikuši.

Rita: Atgriežoties pie deju skolas - ko tur māca, kādas dejas, profesionāļiem, amatieriem?

V.: Vispirms pastāstīšu skolas vēsturi, lai būtu skaidrs, kāpēc es to visu uzsāku un kāds ir mērķis. Es gribēju mainīt to, kas man nepatika līdzšinējā dzīves pieredzē, tās sfēras, kas nopietni buksēja. Pagājušā gada sākumā manā dzīvē pienāca tas brīdis, kad bija jāizšķiras, vai es būšu deju pasniedzējs vai deju skolas vadītājs, vai tiesnesis, vai multimākslinieks. Tad es pieņēmu lēmumu, ka investēšu visu savu darbu un enerģiju skolā, kurā pašlaik strādā septiņi pasniedzēji. Mums ir 250 kvadrātmetru deju zāle ar profesionālu ozolkoka parketu, ar amortizētu grīdas segumu, kas ir ļoti labs ceļu locītavām un potītēm. Mums ir ļoti labi iekārtota priekštelpa ar dīvāniem un televizoriem. Tas viss atrodas bijušā TV3 studijā Maskavas ielā, tieši pretī tirdzniecības centram Dole. Skolas ideja balstās uz to, ka čempionu izaudzināt viens pasniedzējs nevar. Jo plašāks tiek piedāvāts profesionālu pedagogu klāsts, kur bērni var izvēlēties, pie kā mācīties, jo sagaidāmi labāki rezultāti. Uzskatu, ka es neesmu kā pedagogs piemērots visiem, tāpat kā visi nav piemēroti man. Tobrīd tādas iespējas Latvijā netika piedāvātas, tāpēc es gribēju šādu projektu realizēt. Pie mums tagad strādā gan klasisko deju, gan Latīņamerikas deju, gan horeogrāfijas speciālisti. Nupat piesaistījām Ponomarjova kungu.

A.: Vai ir bijis tā, ka sajūties ļoti pārsteigts, kad tavā skolā ienāk kāds plaši pazīstams cilvēks – nu, piemēram, mācīties dejot grib slavens bokseris ?

V.:  Mēs to visu varam sadalīt divos blokos – profesionālo dejotāju un amatieru bloki.
Amatieri arī būtu iedalāmi tajos, kas nāk mācīties vienu no jēdzīgākajām kāzu tradīcijām - kāzu valsi (tie, kuri nonāk pie manis brīvprātīgi piespiedu kārtā), un vienkārši brīvprātīgie, kas vēlas skoloties pāru dejās. Var iet uz aerobiku, var iet uz trenažieru zāli, bet var nākt mācīties dejot. Aerobikā un trenažieru zālē cilvēks darbojas viens pats, bet nākot uz deju nodarbībām var dejot pārī ar skolotāju vai savu partneri. Un tās ir citādas kvalitātes fiziskas nodarbības. Tas ir ļoti forši, ka partneri var veltīt laiku un uzmanību viens otram deju zālē, kur nekas to netraucē darīt. Tas, manuprāt, stiprina cilvēku attiecības.

R.: Kā, no deju pedagoga viedokļa, darbojas kopādejošanas faktors? Tiesa, deju nodarbības attiecību stiprināšanas vārdā labprāt izvēlas sievietes, bet vīrieši gan nelabprāt uz ko tādu parakstās.

V.: Manuprāt, lielākā mūsdienu attiecību problēma ir tā, ka mēs visi kļūstam egocentriski darbaholiķi. Mums īsti vairs nav laika veltīt uzmanību attiecībām, lai gan otrs cilvēks ir tīkams un, es teikšu tā - pieņemams. Esmu novērojis, ka šīs deju nodarbības ir tās, kas patiesi liek veltīt laiku partnerim, ne tikai dejas apguvei. Dejas apgūšana ir vesels pasākumu komplekss: cilvēki nepārtraukti atrodas otra intīmajā teritorijā; ja tu par spēcīgu pagrūdīsi, nogāzīsi otru no kājām; ja būsi pārāk maigs, tu nevadīsi; ja neļausi sevi vadīt, bet vadīsi kungu, viņam tas nepatiks, un tā tālāk. Tā ir dziļa psiholoģija, lai varētu sadzīvot un sadejoties. Mūsu senči jau teikuši – ja var sadejoties, tad var sadzīvoties. Es tam arī piekrītu. Cilvēki dejojot paskatās viens uz otru kaut kā savādāk. Deja ir īpaša vide, kura nav atrodama ikdienas steigā. Sadzīvē ir savādāk: viens ceļas pirmais un iet uz vannas istabu, tad otrs, satiekas vakarā pēc darba, sieva gatavo vakariņas. Partnerim  netiek veltīta pilnīgi visa uzmanība, bet ir forši, abi apmierināti. Toties dejā attiecības paliek sensitīvākas. Partneri viens otru ierauga citā gaismā. Kā, piemēram, sieviete reaģē, ja jūt, ka partneris netiek galā ar piecpadsmit lietām, kas viņam jāpatur prātā dejojot. Solis no papēža, partneres vadīšana, ritma klausīšanās. Vīrietis taču spēj vienlaikus koncentrēties tikai uz vienu lietu. Kā uz to reaģē sieviete? Vai viņa dusmīga, vai viņa ar zināmu nožēlu noskatās uz to visu, vai arī viņa izturas ļoti saprotoši. Cita atkal mēģina ņemt iniciatīvu savās rokās. Tāpēc es ieteiktu pārim, pirms nolemt veidot attiecības ilgtermiņā, precēties, vispirms atnākt uz deju nodarbībām. Ne jau es viņiem ko teikšu. Viņi paši sapratīs un sajutīs...

A.: Un tik atcels kāzas? (Smejas.)

V.: Man grūti atcerēties konkrēti, bet ir bijis tā, ka dejas apguves laikā pāris apsvēra iespēju kāzas “iesaldēt”.

A.: Bet ko darīt ar tiem stīvajiem vīriešiem, kas lielāko tiesu negrib pastiprināti pievērst uzmanību attiecībām?  Iniciatīva attiecības attīstīt tomēr nāk no sieviešu puses. Pieņemsim, vīrietis mīļā miera labad ir atnācis uz deju nodarbībām kopā ar sievu, bet patiesībā viņš nemaz negrib tur atrasties. Tu kā deju pasniedzējs to redzi. Samierinies ar esošo situāciju vai tomēr mēģini likt vīrietim atraisīties?

V.: Ir divi varianti. Attiecības ir sākuma stadijā, kad vīrietis vēl nav pārgulējis ar sievieti, tad viņš zvana man un piesakas uz nodarbībām. Kad attiecības izveidojušās, stabilizējušās un, varētu teikt, tajās ielavījusies rutīna, zvana sieviete. Tāds ir mans pirmais novērojums. Otras – vīrieti uz deju nodarbību tiešām ir grūti atvest. Viņam ir simtu piecdesmit iemesli, kāpēc to nedarīt. Kaut vai: es labāk iešu ar džekiem uzspēlēšu basketbolu. Tu vēlies ar mani pavadīt kopā laiku? Tad aiziesim uz restorānu, kur es varēšu iedzert. Nu, un tamlīdzīgi. Kad vīrietis atnāk uz pirmo nodarbību, es cenšos parādīt pasākumu no absolūti cita redzes punkta, lai vīrietim rastos pilnīgi cits viedoklis. Viedoklis, ka dejot ir arī vīrišķīgi! Valdošie stereotipi, ka, piemēram, Latīņamerikas dejas dejo tikai homoseksuāļi, ir pilnīgi garām.

A.: No sērijas - visi frizieri ir geji?

V.: (Smejas.) Tieši tā. Kad vīrietis atnāk uz deju nodarbībām, viņš redz un saprot, ka es esmu normāls cilvēks, ka runāju par normālām lietām, ka starp deju, komunikāciju tajā, un seksu ir ļoti šaura robeža. Tas ir ļoti interesants process. Visspēcīgākais salīdzinājums dejai, diemžēl vai par laimi, ir sekss, emocijas un jūtas. To es lieku saprast vīriešiem, kas ir atnākuši mācīties dejot. Deviņdesmit procentos gadījumu viņiem viedoklis mainās. Nereti nākamās nodarbības zvana un rezervē vīrietis, nevis sieviete. Manuprāt, tas ir viens no augstākajiem novērtējumiem manā pasniedzēja praksē.

R.: Tas nozīmē, ka vīrietim spēcīgākā motivācija gribēt mācīties dejot ir iespēja tikt pie kvalitatīvāka seksa ar sievu?

V.: Tā gluži negribētos teikt. Man prātā uzreiz nāk tā kampaņa ar ūsām.

R.: Nu, labi, piemeklēsim citu vārdu...

V.: ... iedrošināt! Kā lai iedrošina vīriešus nākt uz deju nodarbībām? Mums, latviešiem, pie vainas ir mentalitāte un tradīcijas. No vienas puses mēs esam dejotāju un dziedātāju tauta. Aizejot uz Dziesmu svētkiem rodas iespaids, ka Latvijā nav neviena cilvēka, kas neprastu dziedāt un dejot. No otras puses, mūsu vīriešiem, vismaz vienai daļai, ir diezgan zema pašapziņa. Tādā ziņā, ka atnākot dejot viņš droši vien būs sliktāk sagatavots dejošanai. Sievietes pēc būtības ir plastiskākas, muzikālākas. Sievietes noteikti labāk nekā vīrieši dzird ritmu. Pirms dejas vīrietis ritmu dzird, bet kad jāsāk dejot, vairs ne. Vīrietim ir sarežģītāk. Tāpēc viņš baidās izgāzties. Vēl es gribu teikt, ka dejošana ir kā milzīga pievienotā vērtība gan sievietei, gan vīrietim. Tas būtu salīdzināms ar galda etiķetes pārzināšanu, māku gatavot ēst, prasmi pazīt vīnus. Prasme dejot atstāj labu iespaidu jebkurā sabiedrībā. 

A.: Kad tu ikdienā māci dejot, tavā intīmajā zonā nonāk daudz sieviešu. Tev taču jāparāda vīrietim, kā no malas izskatās deju soļi? Kādu iespaidu tas atstāj uz tavu veselību? (Smejas.)

V.: Man ļoti patīk darbs, ko es daru. Man ļoti patīk vērot cilvēku dejotprasmes izaugsmi. Ja mēs runājam par šo lauciņu, sauksim to par svētdienas dejotāju, jo atnāk lielāks lācis, jo man lielāks prieks pēc tam par to, kā viņš dejo. Ja mēs runājam, cik daudz sieviešu apgrozās deju skolā, es strikti nodalu darbu no visa pārējā. Pirmkārt, pēc iespējas ātrāk atrodot kopēju valodu, veidojas laba sadarbība. Ar vienu tu runā tieši, citam patīk, ja daudz ko pasniedz caur rozēm. Ir jābūt psihologam, māksliniekam, klaunam un tā tālāk.
Nereti ir tā, ka nodarbībā mēs vairāk runājam, nekā fiziski darbojamies. Man patīk izskaidrot to, kas ir jāsajūt un kā jāsaprot. Pasniedzot deju,  arī es pats ļoti daudz ko mācos. Turklāt vajag, lai veidotos dialogs, nevis tikai mans monologs. Nāk pietiekami interesanti cilvēki un tas ļauj man uz deju paskatīties no dažādu domāšanas veidu puses. Ja vīrietis ir ļoti bikls, tad man nekādā gadījumā nevajadzētu paņemt viņa partneri, un demonstrēt,  kā jādejo. Tad vīrietis pilnīgi “aizveras ciet”. Labākais, ko es varu izdarīt tādā gadījumā, ir dejot ar viņu un parādīt, kā jāvada deju partnere. Tādos gadījumos es pēc nodarbības pieeju un saku, lai Janka nākamajā nedēļā draudzenei pasaka, ka ir ļoti aizņemts, un atnāk viens pats uz nodarbībām. Es iemācīšu pamatsoli un iemācīšu saprast, kur jātur labā roka, un kur kreisā roka vai kāja. Es sakārtošu galvu, un kad pēc nedēļas vai divām abi atnāks uz deju nodarbību, rezultāts būs pilnīgi cits. Vīrietis nemaz tik labi nejūtas, pirmajā reizē atnākot uz nodarbību, jo zina, ka nav pietiekami veikls, un ir kokains. Viņš jūtas dubultneērti, ja nevar pietiekami ātri apgūt deju. Un ja vēl sieviete izdara spiedienu uz viņu, iespējams, pat nesakot nevienu vārdu...

A.: Vīrietim ir jābūt visuvarošam, bet pēkšņi viņš ar kaut ko netiek galā...

V.: Un te mēs atgriežamies pie sarunas sākuma. Stereotipu vadīts, vīrietis pats sevi apkrauj ar pienākumiem, līdz viņa apziņa aizveras, un vairs nespēj apgūt neko jaunu. Mans pasniedzēja uzdevums ir to vīrieti pēc iespējas ātrāk izvilkt ārā no čaulas, kurā viņš ir ierāvies.

R.: Tev ir attiecības?

V.: Ja man šo jautājumu uzdotu pirms diviem gadiem, es teiktu, ka esmu brīvs un meklēju dāmu. Šobrīd, lai cik tas varbūt nožēlojami izklausītos, es sievieti nemeklēju un pēc attiecībām nealkstu. Nav tā, ka man draudzeņu nav bijis. Bet esmu nonācis pie slēdziena, ja es būtu bijis attiecībās visu pagājušo laiku, nebūtu izdarījis tik daudz, cik esmu izdarījis šobrīd. Attiecībās no savas puses es veltu milzīgu enerģiju. Man tas prasa ļoti daudz laika. Nereti man šķiet daudz svarīgāk pavadīt laiku, ar cilvēku aizejot vakariņās vai aizbraucot ceļojumā, nekā nokārtot tiesneša licenci vai pabeigt augstskolu, vai iestāties kādā jaunā programmā, vai izbūvēt deju skolu un tā tālāk. To var saukt par mīlestību, par pirmo periodu, par rozā brillēm. Šie periodi  man reizēm ieilgst, kad ir kaisle un viss pārējais. Zināmā mērā varu teikt, ka sieviete mani nosēdina. Tā enerģija, ko varētu veltīt darbam, kad esmu attiecībās, ir krietni mazāka, jo tiek patērēta tām. Bet, ļoti iespējams, ka pēc visa, ko pašlaik esmu pateicis, es rītdien uz ielas sastapšu sievieti, ar kuru varbūt pēc pusgada apprecēšos. (Smaida.)

R.: Vai sieviete vienmēr ir traucēklis karjeras sasniegšanā? Vai ir iespējams sastapt tādu sievieti, kas palīdz kāpt pa karjeras kāpnēm?

V.: Es zināju, ka man tieši to pajautāsi! Sieviete nav traucēklis! MANĀ gadījumā viņa ir traucēklis. Vispār viņas ir dievīgas.

R.: Un tomēr, ja satiek sievieti ar tādām pašām interesēm...

A.: Vai tieši otrādi, sievieti ar viņas interesēm, kurai arī vajadzīgs laiks un enerģija to realizēšanai. Viņai nav nepieciešama maksimāla uzmanība.

R.: Vai tad ir uz pasaules tādas sievietes, kurām nevajag maksimālu vīriešu uzmanību, vismaz kādu brīdi? (Smejas.)

A.: Pasaki tu, Valdi, kurai no mums taisnība!

V.: Jums abām.

A.: Tātad tu esi kaislību cilvēks, kas, ja krīt kādā nodarbē iekšā, tad līdz galam?
           
V.: Es ļoti ticu astroloģijai un nummeroloģijai. Jāsaka, ka man ir diezgan bīstams horoskops, pēc kura sanāk, ka es esmu diezgan liels vienpatnis. Pēc numeroloģijas tas ir vieninieks. Un pēc Eiropas horoskopa esmu auns, kas dzimis Vērša gadā. Man ir milzīgi daudz enerģijas, un man ir milzīgas ambīcijas. Es tiešām spēju fokusēties tikai uz vienu lietu un nevaru darīt vairākas vienlaikus. Ja man ir attiecības, kuras ļoti patīk, es pilnīgi visu uzmanību veltu sievietei un attiecībām. Bet no tā es ilgtermiņā pats sāku ciest, jo neattīstās mani darbi un projekti. Es saprotu, ka nevaru gribēt visu un darīt vienlaikus tieši tā, kā es to gribu. Sieviete manā dzīvē nav traucēklis, vienkārši es pats nespēju sabalansēt visas šīs lietas. Tāpēc es jūtos labi ar sievieti, un es jūtos labi arī bez sievietes.

A.: Kāds būtu ideālais scenārijs tavā gadījumā?

V.: (Nopūšas.) Dzīvošana katram savās mājās. Tikšanās vienam ar otru tikai tad, ja abi ir gatavi izslēgt telefonu un veltīt laiku tikai viens otram. Attiecīgā mirkļa novērtēšana uz visiem 100%. Iepriekšēja atpūtas, un visu citu lietu plānošana.

A.: Izklausās pēc mūsdienu Ņujorkas tipa attiecībām. Cilvēki, kas dzīvē daudz ko sasnieguši, kam varbūt aiz muguras ir šķirta laulība, kvalitatīvi kopā pavada laiku, un attiecības ir bez jebkādiem upuriem. Mūsu mentalitātei pierasts attiecībās noteikti upurēties. Īpaši sievietēm. Kaut gan arī vīrieši mēdz daudz ko ziedot, lai tikai viņa princesei būtu gana. Tādi stāsti ik pa laikam virmo apkārt. Mazāk dzird par loģisku sadarbību...

V.: Parasti kāds, kurš kaut ko upurē, arī pieļauj esošo situāciju. Savukārt es nupat sapratu, ka dzīvoju ļoti ātri, un otram cilvēkam tas būtu smagi uztverams. Es bieži vien rīkojos spontāni, manī ir nemitīgs emociju karuselis. Tāpēc man blakus var izturēt vienīgi cilvēks, kuram ir līdzīgs uztveres veids,  vai arī ļoti mierīgs cilvēks. Tāds, kurš man neļautu justies nenormālam ar savu darbīgumu, kurš mani saprastu. Man ir ļoti daudz paziņu un draugu, bet īstenībā es esmu viens.

A.: Tava ideālā sieviete ir jauna, ar jaunības maksimālismu, vai pašpietiekama sieviete ar pieredzi?

V.: Otrais variants, bet, runājot par ideālu, katrs gadījums ir atšķirigs.  Es dzīvoju tagadnē un uz attiecībām arī skatos kā uz ko tādu, kas jāizdzīvo tagad, nedomājot par to, kas notiks nākotnē. Pirms vairākiem gadiem es varēju konkrēti pateikt, kāds ir mans sievietes ideāls. Tagad man tāda nav. Par sievietes vecumu runājot, es nespēju sevi iedomāties kopā ar jaunu, man vajadzētu blakus vai nu sievieti manos gados, vai vecāku par mani. Bet noteikti viņai jābūt pašpietiekamai, ar saviem mērķiem, un bez greizsirdības. Nav runa par to, ka vispār nav greizsirdības – nedzīvojam jau paralēlās pasaulēs – bet tai nevajadzētu attiecībās dominēt. Ja kāds no abiem greizsirdīgs, tad attiecības ir ar mīnus zīmi. Tas ir lieks “cepiens” un stress. Tikai pašpietiekami cilvēki spēj izveidot stabilas attiecības un sasniegt katrs savus mērķus. Šāds attiecību modelis man sāk izkristalizēties pēdējā laikā. Visas attiecības, kas bijušas, mani ir rūdījušas. Visas manas draudzenes ir bijušas unikālas. Es nespēju viņas salīdzināt savā starpā. Tas ir ļoti labi.

A.: Vai nav tā, ka ar gadiem tu aizvien vairāk jūties vīlies sievietēs?

V.: Noteikti nē! Man ne pēc vienas šķiršanās nav palicis zīmogs dvēselē, ka sievietes man ko sliktu nodarījušas. Gan jau es pats arī nebiju balts un pūkains. Pašlaik es no sievietēm neko negaidu. Cerības un mērķi ir tie, kas mums īstenībā sagādā vislielāko vilšanos. Ir taču simtu piecdesmit astoņi scenāriji, kā var attīstīties notikumi. Nevajadzētu lolot liekas cerības par iespējamām attiecībām. Jautājums ir, vai mēs lidojam kopā vai nelidojam vispār.

R.: Bet ko darīt ar savu ego, kas, attiecību temperatūrai atdziestot, sāk uzvesties aizvien skaļāk un traucēt lidojumam?

V.: Mans ego ir milzīgs. Es nepārtraukti ar to cīnos, un man nepārtraukti dzīve “dod bietē”, kad pārstāju ievērot subordināciju starp ego, savām interesēm, un ko gribu es. Bet tajā pašā laikā ego ir mans virzītājspēks. Un tad es domāju, varbūt nemaz nevajag cīnīties ne pret, ne par, bet iemācīties gūt labumu no tā, kas ir, novirzīt uz pareizā ceļa.

A.: Kāds būtu tavs vīrieša vēlējums sievietēm, ko, iespējams, viņas nezina...?

V.: Es gribētu sievietēm novēlēt - tik daudz nepaļauties uz vīriešiem un nelolot liekas cerības, bet ņemt grožus savās rokās un izdarīt pašām daudzas lietas. Sieviete gan nevar visu izdarīt, un viņai tas nav jādara. Sievietei nav jākļūst par vīrieti, pelnot naudu un uzvedoties kā vīrietim, tāpat kā vīrietim nav jākļūst par sievieti. Šī robeža ne vienam, ne otram nav jāpārkāpj. Es novēlu, lai sievietes ir patstāvīgākas un caur to apzinās savu patieso vērtību. Tikai tad viņas varēs atrast ļoti spēcīgu vīrieti sev blakus. Esmu pārliecināts, ka neviens vīrietis nevēlas būt kopā ar vāju sievieti. To, cik spēcīgs ir vīrietis, raksturo sieviete, kas viņam ir līdzās. Tāpēc, ka tā enerģija, kuru viņa vīrietim dod, ļauj pieņemt pareizos lēmumus. Es novēlu sievietēm būt patstāvīgām, stabilām  garīgajā jomā, saglabājot sievišķīgumu. 

A.: Paldies par saturīgo sarunu! Lai tev jauks, saulains pavasaris! Un lai viss izdodas!