Viņam šķita, ka tiks apēsts dzīvs... Bet nākamajā mirklī notika negaidītais!  

Ir brīži, kad teju aizraujas elpa, kad skatam paveras dabas varenais krāšņums. Atrodoties dabā, cilvēks spēj atgūt mieru un harmoniju dvēselē. Taču nedrīkst aizmirst, ka daba mēdz būt arī bīstama... Dažreiz cilvēkam gluži vienkārši ir jāatmet doma iejaukties tās procesos un atcerēties to  robežu, kuras pārkāpšana apdraud dzīvību.

Izdevuma „National Geographic” fotogrāfs Pols Nikels, varētu teikt, ir praktiski saaudzis ar dabu. Kurš gan cits, ja ne viņš, skaidri saprot, ka dabas spēki var būt neprognozējami. Tāpēc ik reizi, kad Pols rada kādu no savām brīnumainajām fotogrāfijām, viņš vairāk vai mazāk riskē ar savu dzīvību.



Ja runājam godīgi, daudzi sapņo par tik interesantu profesiju. Iedomājieties tik, cik daudz brīnumjauku vietu uz planētas vajadzētu apmeklēt... Un ko tik nenāktos pieredzēt!

Pols saņēma sarežģītu, bet aizraujošu uzdevumu – fotografēt dabas norises Antarktīdā.










Pols nolēma nofotografēt jūras lauvas. Tiklīdz viņš ienira, viņam līdzās sazin no kurienes uzradās jūras leopards.



Jūras leopards -  parasts Dienvidu okeāna iemītnieks, kas mājo jūrās gar Antarktīdas krastiem un ir bieži sastopams Antarktīdai tuvējās salās un pieder pie  plēsēju kārtas. Tā ir vienīgā roņu suga, kas pamatā barojas ar pingvīniem un zīdītājiem.



Pols nodomāja, ka nu gan ir klāt pēdējā stundiņa... Trīcēdams pie visām miesām, fotogrāfs, cik nu tas bija iespējams, centās saglabāt mieru un paraudzīties, kas notiks tālāk...



Taču jūras leopards vai nu bija pēc rakstura miermīlīgs, vai arī saprata, ka Pols nav pingvīns. Iespējams, dzīvnieks nodomāja, ka dīvainā būtne arī meklē kaut ko uz zoba liekamu.



Tāpēc izpalīdzīgais dzīvnieks nolēma Polam nākt talkā: viņš atnesa fotogrāfam "kārumu" no saviem krājumiem - apetītlīgu beigtu pingvīnu. Tā kā Niklenam pingvīni negaršo, viņš pieklājīgi no cienasta atteicās. 



Divi planētas iedzīvotāji, kas "runā dažādās valodās", sapratās bez vārdiem.



Ja izdodas sapraties divām tik atšķirīgām būtnēm, tad kādus kalnus gāzt gan spētu cilvēki, ja nenaidotos cits ar citu?..


Bet šeit ir stāsts, tā teikt, no pirmavota: