Raksts no Puaro.lv

Otrdiena, 23. aprīlis (2013) 13:33

Mīlas alkas

Lai vai kā, bet mūsos visos ir iebūvēta romantiskās mīlestības dziņa, neatkarīgi no tā, vai mēs ticam vai neticam mīlestībai, tiecamies pēc tās vai mūkam. Citiem vārdiem runājot, mēs alkstam mīlas. Tā apgalvo biologi un neirologi. Droši vien vārdu kopa „mīlas alkas” būtu ieskaitāma banālāko izteicienu topā: tikpat banālu, kā „saldā mīla”, „karstie skūpsti” un tamlīdzīgi.

Tātad, vēlme par katru cenu būt mīlētam. Psihologi apgalvo, ka šāda tieksme nepiemītot saasinātā formā tikai pagalam pašpietiekamiem cilvēkiem.

Gaismu pie tādiem nevar pieskaitīt.

Gaisma ir slima ar mīlestības. Viņai vajag un viņa grib būt mīlēta, apbrīnota un visādi citādi ucināta. Lai pie tā tiktu, Gaisma sevī ir izkopusi un joprojām kopj, viņasprāt, labākās īpašības, kas vien sievietē var būt: saticīgu raksturu, laipnu dabu, seksualitāti un prasmi to pasniegt.

Gaisma krāj zināšanas, lai allaž varētu piedalīties sarunās. Mēģina būt pašironiska, bet nekādā gadījumā ne ciniska un sarkastiska. Pūlas ar prātu apvaldīt sievišķo ego. Īsāk sakot, lien vai no ādas ārā, lai apgūtu īstas lēdijas izturēšanos. Ne vienmēr tas izdodas un sanāk. Brīžam Gaisma izgāžas kā veca sēta. Kaut gan tieši izgāšanās reizēs viņai paveras iespēja demonstrēt lēdijas iznesību. Gadās visādi, bet Gaisma vienmēr cenšas no grūtībām tikt galā ar smaidu uz lūpām.

Draudzene šad un tad neiztur un iesaucas:

„Tu jau atkal ar to savu sfinksas smaidu. Ko smaidi?”

Gaisma smaida tāpēc, ka domās tērzē ar vectētiņu Freidu, kas no jauna pievērsis uzmanību Edipa kompleksam.

Gaismas tēvs ignorēja meitas eksistenci, tāpat kā mātes mīlestību. Viņš ar sava bērna māti nedzīvoja kopā no tā brīža, kad Gaisma šai pasaulē sabija četrus mēnešus. Patiesības labad jāsaka, ka tēva trūkumu meitene nejuta. Šo nišu aizpildīja mammas jaunākais brālis. Gaismas ģimenē bija mamma, viņas brālis, vecmāmiņa un Gaisma pati.

Salasījies pedogoģijas grāmatas, Gaismas onkulis ķērās klāt pie jaunās radinieces audzināšanas: bija jautri un aizraujoši, viņi lasīja grāmatas, devās tuvos un tālos ceļojumos, apsprieda noskatītās filmas, mācījās skrūvēt konstruktoru un izšūt puķītes uz kabatas lakatiņiem, zīmēja un līmēja. Gaisma bija vispusīgi attīstīts bērns, iemācīts radoši pieiet jebkuram dzīves jautājumam.

Gaisma savu onkuli dievināja. Sveiciens Freidam! Viņš bija pirmais vīrietis, ko Gaisma iekāroja.

Viņai bija desmit gadi, kad sevī sajuta mostamies sievišķību. Domājot par onkuli, viņas pakrūtē, pie saules pinuma, brieda siltums un sajūsma, kas brīžam smacēja nost. Tā laikam jūtas skolnieces, kas iemīlas skolotājā, vai meitenītes, kam tēvi ir interesantas personības vai vienkārši labi cilvēki.

Gaismas mātes brālis apprecējās un aizgāja dzīvot pie sievas.

Meitenes dzīvē ienāca skumjas.

Pats brīnišķīgākais vīrietis viņu PAMETA!

Savos vienpadsmit gados Gaisma sevi hrestomātiski vainojas par to, ka neuzvedās un nedarīja tā, lai varētu saglabāt savu mīlas objektu un tāpēc tas aizgāja un viņu pameta.

Gaisma dzīvesprieku nezaudēja: viņu audzināja būt optimistei. Tiesa, pusaudžu gadi, kas tāpat nav vienkāršs pasākums jebkuram cilvēkam, tika pavadīti skumju apdvesti.

Kopš tā laika Gaisma alkst, lai viņu mīlētu. Attiecīgajam jautājumam viņa pieiet radoši, saskaņā ar audzināšanas programu, degunu nekad nenokar un pūlas remdēt mīlas alkas aizvien jaunos meklējumos.

Visvienkāršāk būtu uzstādīt diagnozi. Piemēram: mauka, nimfomāne, slima kuce u.t.t.

Bet - mīļie diagnozes uzstādītāji, palūkojieties uz savu dzīvi.

Vai nudien jums viss ir un bija ideāli?