Raksts no Puaro.lv

12. septembris (2012) 10:44

Artis Robežnieks: Izslavētajai olas dzeršanai, lai uzlabotu balsi, neticu

Kristiāns Berents, Puaro.lv

Viens no spilgtākajiem Dailes teātra jaunās sezonas pārsteigumiem būs mūzikls “Oņegins”. Iestudējumā būtiska loma uzticēta arī aktierim Artim Robežniekam, kurš intervijā portālam Puaro.lv dalās sajūtās pirms jaunās sezonas atklāšanas, kā arī atklāj dažus aktieru noslēpumus, kas ikdienā skatītājiem paliek neredzami.

“Katras jaunas sezonas sākumā sajūtas vienmēr ir patīkamas un gaidu pilnas. It kā zinu, kas mani sagaida un kas paredzēts, bet tas, kā viss izvērtīsies, vēl nav līdz galam skaidrs. Tādēļ priecājos par patīkamo neziņu un kņudoņu pakrūtē,” stāsta Robežnieks.

Lielu atbildību aktierim šosezon uzlikusi Ļenska loma “Oņeginā”, par ko jūtams manāmākais satraukums. Kā atklāj Robežnieks, mūzikls uzstādījis augstas prasības aktieriem vokālajā ziņā, tādēļ būs īpaši jāpacenšas: “Gaidot “Oņegina” pirmizrādi, ir jūtams nedaudz lielāks satraukums un gaidas nekā parasti. Mūziklam ir sarežģīta muzikālā kompozīcija, kas arī būs attiecīgi jāiznes.”


Kā atklāj Robežnieks, vienīgais līdzeklis, kā nezaudēt formu un noturēt balss saites kārtībā, ir regulāra prakse. “Balss saites, gluži tāpat kā pārējie ķermeņa muskuļi, pieprasa regulārus treniņus. Protams, ir akūti gadījumi, kad vajadzīgi ekstrēmi līdzekļi, bet izslavētajai olas dzeršanai neticu. Domāju, ka tad jau var lietot jebko,” prāto aktieris, piebilstot, ka labs līdzeklis, kā izvairīties no aizsmakuma un balss problēmām, ir nesmēķēšana, bet, ja gadījies ko noķert, labāk doties pie ārsta, nevis nodarboties ar pašārstēšanos.

Nereti aktierus piemeklē problēmas ar distancēšanos no kādas sevišķi spēcīgas un emocionālas lomas, tomēr Robežnieku šī “kaite” nebaida. Arī īpašie saviļņojuma mirkļi un dvēseles atkailināšana skatītāju priekšā viņam nav ikdienas prakse, bet brīži, kas sniedz patiesu laimi un piepildījumu: “Problēmu ar “atiešanu” no lomas pēc izrādēm man parasti nav. Pirms svarīgām pirmizrādēm gan tās izjūtu spēcīgāk arī ikdienā, jo daudz tiek domāts par tekstu un gaidāmo tēlojumu. Periods pirms kāda iestudējuma pirmizrādes vienmēr ir arī sevišķi intensīvs, jo visas dienas tiek pavadītas teātrī, tādēļ no tā visa nesanāk kārtīgi atslēgties. Bet, kad izrāde ir iestudēta un tiek atkārtoti spēlēta, tad viss ir kārtībā, jo teātris pēc būtības ir mans darbs un, lai gan daru to ar absolūtu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas, īpašais saviļņojums, kas aktierus reizēm piemeklē pēc izrādēm, ne vienmēr tiek sasniegts, tādēļ reizes, kad esmu guvis šo adrenalīnu un atrodos uz tā viļņa, ir sevišķi patīkamas.”