Ceturtdiena, 2019. gada 14. novembris

Fricis, Vikentijs

Visi autora raksti

31. decembris (2014) 15:45

Nils Sakss

Vienīgais svarīgais jaunajā gadā (23)

Jaunais gads vairs nepienāk ne no abiem galiem balts, un pa vidu zaļš, ne kā citādi rotāts, kā vien nokarināts līks ar visiem iespējamiem topiem. Pagājušā gada svarīgākie notikumi, cilvēki, politika, sports, kultūra, lielākie sasniegumi, lielākās izgāšanās, lielākās krūtis… tā varētu domāt, ka cilvēki visu gadu to vien dara kā sacenšas visās savas spraigās dzīves disciplīnās, un tad izskrien gada pēdējā nedēļā kā tādi atlēti, lēkdami pēc lauru zaru vainaga, uz kura rakstīts “Pagājušā gada TOP 10”.

Muļķības, protams. Mūsu dzīves, ja vien neesam profesionāli sportisti vai politiķi vēlēšanu gadā, ne tuvu nelīdzinās pasaules čempionāta finālspēlēm – drīzāk tās atgādina rudens krosu, uz kuru reizi gadā izdzina fizkultūras skolotāja: skrien tāds vientuļš un saguris, ne īsti zini, uz kurieni, ne īsti skaidrs – kāpēc. Drusku paskrien, drusku pastaigā – pabradā dzeltenās lapas zem kedām, papļāpā ar draugiem, aiz eglēm uzvelc kādu dūmu (atkarībā no laikmeta specifikas – cigaretes, zālīti vai Spaisu), un palēnām tas finišs ir klāt. Ja neesi pirmais vai galīgi pēdējais, tad nav nemaz nekādas lielās atšķirības – gan tie, kas skrēja ātri un veikli, gan tie, kas klupdami krizdami, gan tie, kas skaidrā, gan tie, kas ne tik ļoti, tāpat visi beigās krīt aiz vienas finiša līnijas. Tas atkārtojas nemainīgi gadu no gada, un vērtējums ikreiz ir puslīdz viduvējs. Gluži kā aizvadītais gads. Un tieši tāds pats kā būs nākamais. Lai kādus arī izšķirīgos vēstures pavērsienus un likteņa griežus nesolītu portālu virsraksti vai politiķu jaungada uzrunas.

Galu galā – ne jau lielās, vēsturiskās lietas veido mūsu dzīves. Bet tieši mazās, privātās, kuras nekādos citos topos neieliksi, kā vien savos privātajos. Intonācija, kādā Maximas pārdevēja padod labdienu, trolejbusa vadītājs, kurš pagaida tevi pieturā vai bulciņas garša pie rīta kafijas dzīvi ietekmē daudz vairāk nekā visi iepriekšējā gadā notikušie G-8 samiti, Saeimas vēlēšanas un Eiropas padomes sēdes kopā ņemtas. Ja vēl jūs iepriekšējā gadā esat iemīlējies, laidis pasaulē bērnu, apprecējies, ticis notiesāts vai gluži otrādi – atbrīvots, nonācis pie ticības, zaudējis ticību, izlasījis labu grāmatu vai varbūt tādu uzrakstījis – citiem vārdiem, piedzīvojis kādu no cilvēka dzīves lielajām lietām, tad jebkādi topi jums vispār lieki. Un diezgan smieklīgi.

Ir pavisam dažas publisko topu aktualitātes, kuras spēj pieskarties mūsu katra ikdienas jeb īstajai dzīvei. Savā dzīvē tādas aizvadītajā gadā saskaitīju trīs. Iespējams, tās pārklājas ar jūsējām. Iespējams, jums ir krietni vairāk un citādākas. Ja nu ir kāds tops, ar kuru vērts sākt jauno gadu, tad tieši tāds – personīgais.


Uzcelta jaunā bibliotēka. Ja nu kas ietekmēs katra rīcībspējīgā latvieša dzīvi nākamajā un visos atlikušajos gados, tad tā ir bibliotēka. Nāca lēni un grūti, ar gaidīšanu, bet atnāca. Un galvenais, ka laba atnāca – turklāt, vēl mūsu dzīves laikā, kas arī tomēr nav mazsvarīgi. Kā māca latviešu gudrība – neskati vīru no cepures un ēku no fasādes. Iekšā viss ir lieliski, bet par plašajām darba vietām ar ekskluzīvo skatu pār Daugavu un glītajām mēbelēm prieks vispār neizsakāms. Protams, ēka ir nedaudz aizskrējusi pa priekšu savam laikam. Vēl bibliotēkas vadība nav apķērusies, ka padomju gadi aiz muguras un katrs apmeklētājs nav jāuzlūko kā potenciālais zaglis, kam nedrīkst ne somiņu ļaut iekšā nest, un pat ne kafijas krūzi. Tāpat arī latvieši tik ilgi bez kārtīgas bibliotēkas dzīvojuši, ka vairs nesaprot – kas tur īsti jādara? It kā vajag estrādes mūzikas koncertus taisīt – lai ir viegli, it kā karināt metāla plāksnes pie griestiem – lai mūsdienīgi. Beigās vēl atdod pusi ēkas Eiropas birokrātiem, liekot saviem lasītājiem līst kā sērdienītēm-kalponītēm iekšā pa rezerves ieeju, spiežoties pie pāris galdiņiem bēniņos. Un vēl presē lepni paziņo: “Mēs saviem ciemiņiem atdodam labāko!” Jā, tāda pieredze mums tiešām ir – labāko ciemiņiem atdeva gan Kārlis Ulmanis, gan visas Godmaņa valdības. Var spert soli vēl tālāk – eskimosiem ir tradīcija ciemiņiem ne tikai labāko, bet arī sievu atdot tuvības pilnai naktij. Ja reiz pašiem nav nekādas pašcieņas un ar tādām mokām uzcelto bibliotēku aizslēdz saviem cilvēkiem, lai tur piebarotu Briseles biroju planktonu, tad var taču viss bibliotekāru kolektīvs mest ar roku grāmatām un pieslēgties ciemiņu izklaidēšanai. Viegli!

Dažas lietas ir pavisam vienkāršas. Skolā - mācās, slimnīcā – ārstējas, teātrī – skatās izrādes, bibliotēkā – lasa grāmatas. Un pēc tam tās raksta. Visu pārējo var darīt visur citur. Ēka mums jau ir, pēc sešiem mēnešiem mēs atkal varēsim tajā iekļūt – pa galvenajām durvīm. Tad atliks tikai lasīt. Lasīt, lasīt un lasīt. To nozīmē vārds “bibliotēka”. Arī 2015. gadā.


Sākušās problēmas ar Krieviju. Ukraina un viss no tās izrietošais pārņēmis lielu daļu no interneta ziņām, politiķu runām un budžeta izdevumiem. Krietni lielāku nekā gribētos. Stāsts par “Slikto Krieviju pret Labo Ukrainu” ir pārāk primitīvs katram, kurš dzīvē pārsniedzis pubertātes attīstības stadiju ar tam raksturīgo melnbalto dalījumu – bet vietējo mediju interpretācijas par mītiskiem Ukrainas kareivjiem, kuri varonīgi “iet bojā” cīņā par neatkarību, un ļaunajiem seperātistiem, kuri “tiek likvidēti” veseliem autobusiem vien, uzdzen šķebīgu pēcgaršu. Nav arī skaidrs, kādēļ ar ziņām no Doņeckas mums ir pilnas visas ziņas, bet no vietām, kurās karojām mēs paši, ir mūžīgi garlaikots klusums. Ja reiz esam pieņēmuši, ka militārs spēks ir normāls problēmu risināšanas veids, tad ir diezgan muļķīgi pārmest citiem vēlmi darīt tāpat. Kas mums, kuri paši piedalījās vājprātīgajos Irākas un Afganistānas karos ar tūkstošiem civiliedzīvotāju līķu, miljoniem sagrautu dzīvju un galēji asiņaino haosu, dod morālas tiesības kritizēt Krieviju par relatīvi niecīgās Krimas “atgriešanu”? Un ar ko mūsu maršējošie karavīri Krastmalā ir pārāki par Krievijas armiju Sarkanajā laukumā? Tikai ar krāniņu mērogiem. Visādi citādi – abi nezina, kā pierādīt savu taisnību labāk, kā vien nogalinot otru. Un tas tomēr ir galēji barbariski un vienādi labi.

Nav īsti skaidrs, ko domā tie politiķi un visādi aktīvisti, kas sajūsminās par aizsardzības budžeta pieaugumu. Kam tieši domāti tie vecie bruņutransportieri, kurus par izglītībai un veselībai noņemtiem miljoniem iepirka mūsu armija? Vai tiešām kāds nopietni domā, ka krievi nāks pa Daugavpils šoseju un mēs, varonīgie latvieši, aiz eglēm slēpjoties, šausim viņus nost? Ko domā tie, kas grib ieviest patriotisma mācību skolās? Viņi grib, lai bērni ar kalašņikoviem rokās skrien pa mežu un trenējas kost rīkles partizānu karos? Galu galā – vai tiešām kāds pie veselā saprāta būtu gatavs redzēt savus bērnus mirušus tikai tādēļ, lai pie varas paliktu Laimdota Straujuma un nevis, teiksim, Urbanovičs? Vai kāds atdotu to brīnumaino pieredzi, ko sauc par cilvēka eksistenci ar visu, kas tajā iekšā, lai tikai varas centrs paliktu Briselē un nevis, piemēram, Maskavā? Ja šādi cilvēki tiešām ir, man viņu patiešām žēl. Bet kaut kas tomēr liek domāt, ka tādu patiesībā nav pārāk daudz. Lai būtu karš, ir jābūt pietiekami lielam skaitam izmisušu vai aprobežotu idiotu, kas gatavi karot. Tādēļ nekāda kara, paldies Dievam, šeit visticamāk nebūs. Neviena, pat vislielākā, valsts nav nevienas, pat vismazākās, cilvēka dzīvības vērta.


Politika paliek personiskāka. Aizgājušās vēlēšanas, lai arī tikpat viduvējas kā visas pārējās, tomēr radīja sajūtu, ka politikā palēnām ienāk dzīvi cilvēki. Ar savām sejām, personībām un galvenais - reālām dzīvēm. Protams, šīs dzīves un personības var būt diezgan apšaubāmas – kā, piemēram, Artusa Kaimiņa gadījumā. Tomēr viņš ir milzīgs pavērsiens – atšķirībā no lielākās daļas pārējo deputātu, par kuriem vēlēja vienkārši tādēļ, ka nekā labāka nebija, par Artusu vēlēja, jo Saeimā gribēja redzēt tieši viņu. Artuss ar savu personību uzrunā noteiktu vēlētāju daļu – varbūt ne to prātīgāko, bet reālu un dzīvē eksistējošu. Un tā ir īstā demokrātijas jēga un priekšrocība. Atšķirībā no pārējiem, kas uzrunā vai nu primitīvas elektorāta bailes no krieviem vai apelē pie abstrakti reliģiskiem motīviem par skaidrību, caurspīdību un galējo godīgumu visiem.

Līdzīgi dzīvīgu noskaņu citādi bezpersoniskajā Latvijas politikas telpā ienesa arī Edgars Rinkēvičs. Efekts – protams, šokējošs. Kā jau vienmēr, kad cilvēks uzdrošinās runāt par to, kas viņam dzīvē patiešām svarīgs. Nākamais gads tādēļ var atnest pavisam jaunu pavērsienu valstī – politiķus, kas cīnās par idejām, kurām tie tic, pat ja tās nav plašās masās atbalstītas. Jo masas un pūļi tiešām nav svarīgi – svarīga ir tikai katra atsevišķā dzīve. Un es ar zināmu gandarījumu apzinos, ka varēšu saviem mazbērniem stāstīt – jūs neticēsiet, bet esmu piedzīvojis laikus, kad galvenā prasība divu cilvēku kopdzīvei bija, lai tiem ir atšķirīgas ģenitālijas. Nevis draudzība, mīlestība, uzticība un cieņa pret otru – bet tieši ģenitālijas. Lūk, tādi laiki ir bijuši!

Tāds bija aizgājušais gads – tīri personiskais. To novēlu nākamajā: vairāk laika, domu un pūļu atdot visam tam, kas patiešām veido reālo dzīvi, un ko patiešām iespējams ietekmēt. Bet pret visu pārējo – ar vēsu prātu. Kā teicis patiešām gudrs cilvēks: arī tas pāries! Laiki, tikumi, vērtības, valstis, tradīcijas, valdības un kalendārie gadi. Kā aizgāja pagājušais, tā aizies arī jaunais. Lai jums tas personiski bagātinošs! Tas tomēr šajā visā ir vienīgais paliekošais.

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

1
2
3
Lapa 1 no 3

Mainīt komentāru secību

gefrnis

2015-01-10 08:08:31

Ziņot

daudzinoši gudrs raksts vismaz nevis otto ozola un tamlīdzīgu kārtējie rusofobie murgi ...

gefrnis

2015-01-10 08:08:05

Ziņot

daudzinoši gudrs raksts vismaz nevis otto ozola un tamlīdzīgu kārtējie rusofobie murgi ...

wfn ss

2015-01-09 22:29:06

Ziņot

Sakss ir īstens Kremļa trollis.

omg

2015-01-05 10:37:25

Ziņot

Lūdzu neraksti vairāk! Kaitīgi citiem un pašam arī.

ha

2015-01-04 23:18:51

Ziņot

Redz kā, te daži idioti jau izleca ar saucieniem :) bet tur jau tas patriotisms ir klabinot klaviatūru dīvānā ;) nekā personīga

Kimi

2015-01-04 12:06:07

Ziņot

Paldies, Nil, par rakstu. Gribētos biežāk lasīt (vai dzirdēt) Jūsu prātojumus.

Anda

2015-01-03 20:15:12

Ziņot

Lieliski un patiesi! Paldies par rakstu.

solaris

2015-01-03 13:58:22

Ziņot

"Sarežģīti" - daiļrunība, protams, ir talants. Taču nevajadzētu to uzskatīt kā pietiekamu pamatu, ka cilvēks noteikti ir empātisks. Mēdz būt arī daiļrunīgi sociopāti (es to neattiecinu uz Nilu). Nemet visu vienā maisā. Par agresijas cēloņiem arī nebūs tev taisnība. Agresija, pirmkārt, ir dabiska. Otrkārt, to provocē ienaidnieka tēla uzkurināšana. Treškārt, tā ievērojami pieaug, ja nav pilnvērtīgi realizētas (nav iespēju vai nav prasmes labvēlīgi realizēt) socālās vajadzības. Nu un vēl citi faktori. Savukārt tautas asimilācija noved nevis pie tūlītējas agresijas tiem cilvēkiem, bet gan pie vērtību zuduma, padarot šos cilvēkus viegli manipulējamus. To arī Kremlis mērķtiecīgi izmanto - čekistu sliktākajās tradīcijās.

Sarežģīti

2015-01-03 13:25:39

Ziņot

Ko nozīmē liela valsts? Paņemsim Krieviju- tā ražo ieročus un pakļauj un pakļauj tautas un iznīcina tādu vērtību kā valoda. Paskatieties bašķīri,kalmiki, evenki,osetīni,čečens kadirovs ,visi visi pārvērsti par krieviem, bez saknēm. Ja nav senču sakņu, rodas agresija, jo nav jau ko aizstāvēt. Tad atliek tikai stāvēt pie kāda uzslieta akmens un glorificēt karu. Bet Nils ir talants! Jā, ļoti talantīgs Latvijas dēls! Laiks precēties! Laiks veidot ģimeni. Laiks bērniem! Kad tas ir tad tikai var uzzināt, cik tas ir forši. Talantīgie to ļoti prot izdzīvot. Pols Makartnijs to prata izteikt vārdos, mūzikā un dzīvē.

solaris

2015-01-03 08:57:26

Ziņot

Nilam laba valoda, prot izteikties. Taču redzams, ka vēl nav nobriedusi personība, maz ko saprot no dzīves. Putra galvā - pareizi viņu te raksturoja.

Politika

Domā, ko runā: iespējams, tieši tevi noklausās! (4)

Pērn visvairāk telefonsarunu noklausītas Valsts policijas vajadzībām.

Bērziņš izlēmis atkārtoti nekandidēt uz Valsts prezidenta posteni (5)

ASV valsts sekretāra ex-padomnieks: Baltijas valstīm jādara vairāk nekā līdz šim (6)

Rinkēvičs uzskata: NA mērķis ir totalitāra Latvija, ko pēc tam var nodot Kremlim (4)

"Saskaņa" izstrādājusi likumprojektu čekas maisu atvēršanai

Lietuvas izlūki brīdina par iespējamiem Krievijas plāniem pret NATO

Pulkvedis: apmācīti studenti nevar kļūt līdzvērtīgi NBS virsniekiem (2)

Latvijā

Pieci ieroči cīņai ar “pavasara alerģiju” (12)

Pavasarī, sākoties koku un krūmu ziedēšanas laikam, daudziem cilvēkiem aktualizējas respiratorā jeb ziedputekšņu alerģija, kas izpaužas kā šķavas, iesnas, klepus, niezošas un asarojošas acis. Kā mazināt nepatīkamās sajūtas, konsultē speciāliste.

12 pazīmes, kas liecina, ka jums nepieciešams atvaļinājums (3)

Netiec galā ar lieko svaru? Iespējams, vaina nav kūkās  (1)

Latvietis iekļuvis Harley Davidson Discover More 2015 competition finālā  (2)

Latvijā svin Lieldienas (1)

Spītējot drēgnajam laikam, Brīvdabas muzejā notiek Lieldienu pasākumi (2)

Kā nesabojāt Lieldienu priekus

Raimonds Pauls: Vienotībai jāaiziet (30)

Piektdienas laikrakstā " Neatkarīgā Rīta Avīze" lasāma Elitas Veidemanes intervija ar komponistu Raimondu Paulu: par ko balsot un par ko nebalsot Saeimas vēlēšanās, par koķetēšanu ar Jauno vilni, par jūru, kas mums vairs nav vajadzīga, un par politisko aģitāciju kluba tantiņu līmenī.

Juris Rozenvalds: Mēs esam viegli ievainojama sabiedrība (10)

Jānis Ikstens: Saeimas vēlēšanās rudenī vēlētāju aktivitāte būs krietni lielāka (3)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv