Andris
2014-03-11 13:49:15
Pārdomas ne par politiku, bet par dažādu kultūru cilvēkiem un valsti kurā tie dzīvo. Ir jāciena valsts kurā Tu dzīvo. Jo vairāk to ciena, jo stirpāka un vienotāka tā kļūst. Šo cieņas apliecinājumu cittautieši sniedz naturalizācijas procesā, parādot savas zināšanas par šo valsti, tās valodu. Demokrātiskas valsts ietvaros nav liegts dzīvto dažādām kultūrām un būt individuālam. Ne jau tautiešos vai cittautiešos ir vaina, bet to cilvēku rīcībā kas rodas no necieņas un intelekta trūkuma, kam pamatā ir nepareiza audzināšana un nespēja atšķirt citu uzstieptās domas no savām. Šādu cilvēku vecākiem un skolotājiem būtu jānogriež pensijas, lai nākamā paaudze zinātu, ka to vecumdienas ir atkarīgas no jaunās paaudzes audzināšanas. Sazaminātos arī noziedzība ut. Nevienas kultūras ultranacionālie ekstrēmisti kas tikai izraisa pretēju pušu konfliktus, nav atbalstāmi. Ir jāciena ne tikai savu kultūru bet arī citas, bet vispirms valsti. Ja nepatīk dzīvot šajā valstī, pārcelies tajā kurā patīk. Nemoki sevi un citus. Ja tev nav cienas pret valsti, tad vismaz nenosodi to, jo tu dzīvo starp to vairākumu, kuri tādu to ir vēlējuši un pacenties pēc iespējas ātrāk aizbraukt no tās. Nav nepieciešams cienīt tos, kas neciena un nosoda valsti kurā dzīvo. Tāpat arī valstij nav nepieciešams turēt tos, kuri to neciena. Cieniet savas valsts, kurā dzīvojat, valodu. Tā ir lielākā kultūras vērtība un kā teicis Martins Alonso “Neviena vēstures nozare par cilvēku likteņiem, viņu sabiedrisko iekārtu, viņu uzskatiem un izjūtām nesniedz tik precīzu priekšstatu kā viņu valodas izpēte.”. Ar savā valstī dzīvojošiem, centieties runāt tikai valsts valodā, pat starp cittautiešiem, jo tādejādi abas puses izrāda gan savstarpēju cieņu, gan vienlīdz intelektu. Nekas nav jocīgāks, kā tautietis, kas runā citā mēlē. To sauc dažādi, bet nekad tas nav bijis cildenoši. Cildinoši ir tad, kad cittautietis izrāda cieņu pret valsti kurā dzīvo.