Jānis Ikstens: Saeimas vēlēšanās rudenī vēlētāju aktivitāte būs krietni lielāka (3)

Žurnālista Egila Zariņa saruna par Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem ar Latvijas Universitātes profesoru Jāni Ikstenu.


Balsis saskaitītas, astoņi atrasti – Eiroparlamenta vēlēšanas jau vēsturē. Vai varam runāt par kaut kādiem pārsteigumiem?

Tāds īsts pārsteigums, vismaz man, ir Vienotības iegūtās četras vietas Eiroparlamentā. Jūtami mazāks man ir pārsteigums par Saskaņas vienu vietu. Kāpēc šādi pārsteigumi bija iespējami? Vienotība savā ziņā atkārtoja TB/LNNK 2004.gada manevru. Respektīvi, piedāvāja uz šīm vēlēšanām ļoti spēcīgu sastāvu, kur bija gan cilvēki ar Eiropas Parlamenta pieredzi, gan bijušie ministri, pat Ministru prezidents.
    

Nu, toreiz “tēvzemieši” tomēr drīz saprata, ka tās vīnogas ir skābas! Vai Vienotībai tas tomēr nebūs mazāk sāpīgi, nekā toreiz sanāca nacionāļiem, kas paši sevi novājināja iekšpolitiski?

Es tā gan neteiktu. Sandra Kalniete vēl tagad pēc vēlēšanām Vienotību sauc par Valda Dombrovska komandu. Tātad partijai tas joprojām ir aktuāls uzstādījums. Arī sabiedrībai Vienotība vispirms asociējas tieši ar Dombrovski, nevis Straujumu. Šī pāreja no viena līdera pie cita, turklāt mēs vēl nezinām – pie kura, nebūs nemaz tik vienkārša. Turklāt, atšķirībā no “tēvzemiešiem”, kuriem pirms desmit gadiem bija iespēja vajadzības gadījumā diezgan elastīgi rotaļāties ar savu premjera amata kandidāta izraudzīšanu, Vienotībai tā nav. Ir taču gandrīz vai izlemts, ka Dombrovskis kļūs par eirokomisāru. Viņš nepaliks tikai kā lokomotīve, kas “ierāva” pārējos trīs partijas biedrus Briselē, un tagad mierīgi atgriezies Latvijas iekšpolitikā rudenī.

Var jau, protams, teikt, ka Dombrovskis daudzu prātos jau bija prom Briselē, kopš savas demisijas gada sākumā. Vienalga, tieši viņš ir un bija tas, kas palīdzēja partijai savākties kā organizācijai. Tagad viņš vienkārši vairs nebūs te, Rīgā. Bet vairāki Vienotības ļaudis, kas beidzamos gadus strādāja Eiroparlamentā, turpinās darboties mājās. Tas nenoliedzami ienesīs savu specifiku partijas iekšējā dzīvē, kas var mazliet pamainīt ikdienas vektorus. Un kas vēl ir būtiski – Vienotībā jau ieplūduši un vēl ieplūdīs daļa no Reformu partijas cilvēkiem. Tāpēc faktiski Vienotība šobrīd ir apmēram tādā 2009. gada situācijā, kad tajā bija vairākas politiskās grupas, kas mēģināja izveidot vienotu politisku organizāciju. Kā atceramies, spriedze partijā bija liela un viegli viņiem nogludināt visus asumus nebija. Es negribētu teikt, ka tagad Vienotība ir izcīnījusi Pirra uzvaru, bet līdz rudenim šai partijai būs jāatrod daudz iekšēju problēmu risinājumi.


Ja rēķinām, ka Vienotība ir uzvarētāja, vismaz mandātu skaita ziņā, tad kurš ir zaudējis? Saskaņa?

Saskaņa ir zaudētāja tādā ziņā, ka arī Latvijas Krievu savienība tomēr vienu vietu ieguva. Ja Ždanoka nebūtu dabūjusi mandātu, bet Saskaņai vienalga būtu tikai viena vieta Briselē, domāju, ka viņi justos mazāk zaudējuši, nekā tas ir tagad. Ja vēlētāju aktivitāte būtu lielāka, iespējams, ka Ždanoka nebūtu tikusi pāri procentu barjerai. Taču es nedomāju, ka iekšpolitiski sabiedrībai, vai vismaz Saskaņas elektorātam, ir milzīgas šaubas, kurš tad šajā laukumā ir tas galvenais spēlētājs. Bet signāls tas, protams, Saskaņai ir.

Manuprāt, Saskaņai ir jārisina savā ziņā tikpat sarežģīta problēma, kā Vienotībai. Tieši stratēģisko izvēļu ziņā. Šobrīd ir skaidri redzams, ka Latvijas Krievu savienība ir dzīvotspējīga un, ja viss paliek pa vecam, var rudenī savākt tuvu pieciem procentiem balsu. Līdz ar to Saskaņai ir ļoti jādomā, vai arvien vairāk spiesties tajā savu vēlētāju daļā, kam tuvas slāviskās idejas, līdz ar to zināmā mērā radikalizējoties, vai arī likt mierā radikālo Ždanokas spārnu un turpināt uzrunāt latviešu vēlētāju, kam varētu būt pievilcīgas Saskaņas proponētās, tā saucamās, sociāldemokrātiskās idejas. Riski zaudēt kādu daļu savu atbalstītāju ir abos gadījumos, bet iet uz abām pusēm vienlaikus nav iespējams. Tā Saskaņai būs nopietna izšķiršanās, kas jāizdara vairs ne mēnešu, bet varbūt pat tuvākā mēneša laikā.


Kā vērtējat Nacionālās apvienības un ZZS iegūto?

Nu skaidrs, ka, lai iegūt vismaz divas vietas šajās vēlēšanās, bija jāiegūst tuvu divdesmit procentiem balsu. Tas abām šīm partijām nebija reāli. Nacionālā apvienība jau tā savāca vairāk, nekā uzrādīja priekšvēlēšanu aptaujas. Līdz ar to, domāju, viņi bija diezgan labi mobilizējuši savu elektorātu.

Kas attiecas uz ZZS, tā viena vieta ir lielā mērā pateicoties tieši Grigules aktivitātei, kas sākās jau pirms gada. Jā, var vīpsnāt par viņas metodēm un aktivitāšu stilu, bet viņa to darīja ļoti mērķtiecīgi un pierādīja, ka startējot savlaicīgi un investējot līdzekļus, to var dabūt gatavu. Griguli “neiekliedza” reklāmas beidzamā mēneša laikā. Tas viss bija ilglaicīgi. Paliek jau, protams, jautājums, no kurienes šāda liela nauda, bet tas jau ir attiecīgo iestāžu ziņā..


Par naudu un kampaņām runājot, partija Latvijas attīstībai, kā izskatās, bija teju vai vienīgā, kas tērējās diezgan naski. Bet rezultāta nav. Kāpēc tā?
    
Es domāju, ka runāt par nacionālās kultūras lietām Eiroparlamenta sakarā, kā to darīja Repšes partija ar Žagaru priekšgalā, ir neadekvāti. Pati par sevi Žagara sasaiste ar kultūru, protams, ir pārdodama ideja, bet tas nebija iespējams šajās vēlēšanās. Ja mēs palūkojamies uz tiem, kas tad vispār tika iebalsoti, tad, izņemot žurnālistu Mamikinu, biļeti uz Briseli saņēma politiķi ar kaut kādu – viens lielāku, cits mazāku, bet tomēr pieredzi. Žagaram tādas nav. Un arī viņa aiziešana no Operas vadības ir visai dažādi tulkojama.

Man šķiet, ka Repšes partijai vispār ir ļoti nopietni jāanalizē sabiedriskās domas pētījumi. Jāmeklē, pēc kā tad īsti ir tas pieprasījums, un kur viņi pagaidām šauj garām. Nav atbildēts jautājums, vai tas ekonomiskais modelis, ko šī partija vēlas piedāvāt valstij, ir pievilcīgs sabiedrībai. Vai būs vismaz pieci procenti, kas to atbalstīs? Pagaidām tā neizskatās.


Visi eksperti uzsver rekordzemo vēlētāju aktivitāti. Kas, jūsuprāt, notiek – mēs kļūstam apātiski un tikai dažas partijas spēj uzrunāt savus fanus?

Nevajadzētu domāt, ka šoreiz aktīvāki bija tikai Vienotības atbalstītāji un Ždanokas fani. Tā jau gluži nebija, lai gan, izskatās, ka mazliet kūtrāki ir bijuši tie, kas savas balsis iepriekšējās vēlēšanās atdeva krieviski orientētām partijām.

Šīs vēlēšanas cilvēku prātos nebija tik daudz iracionālas, cik nejūtamas. Vēl joprojām mūsu cilvēku dzīvē Eiropā ir kaut kas salīdzinoši tāls, kas neietekmē ikdienu. Nu labi, pacīnījās eirodeputāti par viesabonēšanas tarifu samazināšanu – jauki! Bet kas mums aprēķina pensijas? Kas nosaka skolotāju algas? Kas mums maksā pabalstus? To visu dara nacionālās valdības. Līdz ar to pašu valdība un parlaments cilvēkiem ir daudz svarīgāki, nekā astoņi labi apmaksāti bāleliņi Briseles varas koridoros. Tik karstā laikā, kāds tas bija šoreiz, lai cilvēki saspringtu un ietu vēlēt par jokainu institūciju, kam ir maza ietekme uz ikdienas dzīvi? Naivi cerēt!

Skaidrs, ka Saeimas vēlēšanās rudenī vēlētāju aktivitāte būs krietni vien lielāka. Gan apziņa par šo vēlēšanu nozīmi ir lielāka, gan pašas partijas būs pavisam savādāk motivētas darboties aktīvāk. Tagad taču lielākā daļa partiju neko daudz neieguldīja savās kampaņās. Rudenī mēs pavisam droši redzēsim gluži citu ainu. Es, protams, neņemos tagad prognozēt, cik liela būs vēlētāju aktivitāte oktobrī, bet tie noteikti nebūs tikai trīsdesmit procenti, kā tas ir tagad.


Publiski izskanējuši viedokļi, ka varbūt pie mums vēlēšanas vajadzētu padarīt ne vien par iespēju, bet arī par pienākumu. Kā domājat jūs?

Jā, četrās no 28 ES valstīm ir obligātais balsojums. Vai to vajadzētu ieviest arī pie mums? Neesmu šādas idejas piekritējs. Tas nozīmētu tikai to, ka mēs šādi kļūtu vēl vairāk atkarīgi no politiski neieinteresētu, vienaldzīgu, varbūt pat ciniski noskaņotu cilvēku kopas. Jo tad jau arī šādiem ļaudīm būs jādodas vēlēt, un tad jau nu gan neviens nevar pat aptuveni prognozēt, kas tiks ievēlēts. Tagad viņi vēlēšanas ignorē un nejauc ūdeni ar savu attieksmi. Turklāt, nebūtu labi, ja pār sabiedrību karātos iespējamo sodu drauds. Tas kopējo noskaņojumu padarītu vēl sliktāku.

Tad jau drīzāk varētu pieļaut, ka tos astoņus ievēl no visiem sarakstiem. Tā sakot, atradīsim tos labākos, kas pārstāvēs Latviju. Bet tas arī nav tik vienkārši izdarāms. Ir īpaša ES direktīva, kas nosaka Eiroparlamenta ievēlēšanas kārtību. Tieši tā mums arī nosaka, ka ir vajadzīgs vēlētāju reģistrs un balsošana notiek par sarakstiem. Nedomāju, ka mūsu dēļ šī direktīva tiks mainīta.

Nedomāju, ka mums te būtu jāmeklē kaut kādi inovatīvi risinājumi. Piedodiet par salīdzinājumu, bet dzērāju ārstēšana sākas ar to, ka ir skaļi jāpasaka – es esmu alkoholiķis. Tāpat arī mums - vienkārši skaidri un gaiši skaļi ir jāpasaka, ka Eiropas Parlaments ir maznozīmīga institūcija cilvēku apziņā. Un tad ir jāskatās, kā mainīt šīs domas. Bet, ja mēs te spēlēsim spēles, nekas nemainīsies arī pēc pieciem gadiem.