Sestdiena, 2019. gada 23. novembris

Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Visi autora raksti

Ceturtdiena, 27. februāris (2014) 14:59

Egils Zariņš

Dagmāra Beitnere: Šodien ir jāmācās saprast, kas mūs vieno, nevis šķeļ (13)

Žurnālista Egila Zariņa saruna par mūsu politiskās kultūras un mentalitātes problēmām ar kultūras socioloģi Dagmāru Beitneri.


Uz politiku iespējams paraudzīties no dažādiem skatu punktiem. Var to mērīt ar skaitļu palīdzību, var to analizēt no politikas teoriju viedokļa. Droši vien, uz politiku var raudzīties arī lielākā nozīmē - kā uz kultūras sastāvdaļu. Ja tā, tad kādu to redzat jūs – kultūras socioloģe? Vai patiess ir acumirklīgais viedoklis, ka mums tā ir bēdīgā stāvoklī?

Es skatos uz politisko arhitektūru ar mierīgām un cerīgām domām. Atbildīga politiskā nācija nevar rasties uzreiz, dažu desmitu gadu laikā. Politiskā elite veidojas ilgā laika posmā, mums vienkārši ar to ir jārēķinās. No manis pārstāvētās zinātnes viedokļa skats uz politiku nav vienā plaknē meklējams. Te ir gan morāles vertikāles klātbūtne, gan citas būtiskas – vēsturiskas – zemdegas. Un mūsu vēsture beidzamajā gadsimtā ir bijusi gana sarežģīta. Mēs ilgi esam dzīvojuši zem citu varas.

Ir tāds termins kā – asimilācijas psiholoģija. Mūsu nācijai tā piemīt. No vienas puses tā palīdzēja saglabāt gan valodu, gan kultūru. Bet no otras puses šis faktors mūsdienās darbojas ar kosmisku ātrumu un ļoti daudz iznīcina. Šobrīd tas uz mūsu kultūru darbojas kā melnais caurums. Tas ir slikti.

Bet ir vēl viens vektors. Un tas nāk no kultūras dalībnieku pašizpratnes. Daudzi sadzīves telpā manifestējas – es esmu zemnieks, esmu piederīgs pie šīs kultūras, un šī reference par mums kā zemnieku tautu ir dažādi izprotama. Kas ir zemnieks, kā mēs to iedomājamies – kā saimnieku vai gājēju? Socioloģiski un vēsturiski zemniecība lielākajā daļā gadījumu tomēr ir gājēji, kas mainīja saimniekus.  Zemnieka-saimnieka, psiholoģija diemžēl nav mūsos tik dziļa, jo 20.gadsimtā tā lielā mērā tika iznīcināta šķiru cīņās. Tāpēc šī kārta, šī domāšana ir ļoti trausla. Tie, kuriem vēl piemīt šī mentalitāte, vēl turas Latvijā, kamēr citi brauc prom pasaulē. Tā es redzu šīs lietas, kas notiek. Kā teorijas ir intelektuāli tīklojumi, kas ļauj saprast situāciju tajā koordinātu sistēmā, kurā dzīvojam un darbojamies.

Katras nācijas izdzīvošana, jo īpaši latviešu demogrāfijas dēļ, ir atkarīga no nācijas intelektuālās elites pašizpratnes. Bet mūsu intelektuālajai elitei pašlaik ir bailes no valstsnācijas jēdziena. Latvijas valsts taču netika dibināta kā emigrantu kopa, kas te ieradusies nez no kurienes. Citas tautas taču ienāca latvietībā un palika. Galu galā, mēs te visi esam sajaukušies un nav tāda “tīra” latvieša, katram rados ir dažādas tautības. Ja latvieši nevar par šo jautājumu vienoties, tad ar mums ir pavisam slikti. Mēs savstarpēji šodien neuzturam stāstu par to, ka latvietībā ir kaut kāds neredzams spēks – tā pati valoda, mijiedarbe starp cilvēkiem, kultūrtelpa, ainava...

Un ir vēl viena lieta. Mēs mentāli esam sašķelti starp trim kristietības atzariem – protestantismu, katolicismu un pareizticību. Un nav svarīgi, vai esat praktizējošs kristietis vai vispār neejat baznīcā, vienalga – ģimeniski mentāli mēs esam iekodēti kādā no šīm konfesijām. Igaunijā un Lietuvā šī aina ir savādāka, reliģiskās mentalitātes ziņā - vienotāka. 
    

Vai daļu šo problēmu mēs varam norakstīt kā padomju mantojumu? Šajā sistēmā mēs taču dzīvojām veselu pusgadsimtu...

Jā, mums tomēr ir jāapzinās, ka vēstures līkloču dēļ, mūsos ir arī zināma koloniāla mentalitāte. Protams, jaunā paaudze no tās ir brīva. Bet tikai formāli. Viņus taču ir uzaudzinājusi tā paaudze, ko mēs saucam par padomju laika paaudzi. Īsāk sakot, ir lietas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē neredzamā veidā. Es, piemēram, brīnos, cik ļoti ātri mēs sadzīves situācijās pārejam uz krievu valodu. Es nesaprotu, kāpēc mēs kautrējamies iezīmēt savas valodas robežu un teritoriju. Tas mums taču ir ļauts!


Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs vēsturiski esam dzīvojuši zem daudziem kungiem? Esmu dzirdējis teoriju, ka tāpēc mēs vienkārši nespējam domāt kā saimnieki, bet esam kalpu tauta.. Tā sakot, 700 gadus zem vācu jūga, ko tad var gribēt...

Tā ir nepareiza teorija. Starp citu, nebija arī to 700 gadu, ja nopietni analizē vēsturi. Bet jā, šo teoriju esmu dzirdējusi no advokāta Andra Grūtupa. Nu, lūk, te arī ir piemērs, kur viens intelektuālās elites pārstāvis piedāvā savu opciju, kā saprast notiekošo. Varbūt Grūtupa kungs kaut ko nezina, bet dzimtbūšana Latvijas lielākajā daļā tika atcelta, vēl pirms tas notika daudzās Eiropas valstīs, par Krieviju nemaz nerunājot. 18. gadsimta beigās Vidzeme bija viens no izglītotākajiem reģioniem Eiropā. Eiropā! Tāpēc reflektējot par sevi kā par kalpu tautu, mēs sevi neredzam pareizi 19. gadsimta sākumā. Tolaik bija ļoti daudz turīgu zemnieku, kas bija izpirkuši savu dzimtu mājas un zemi. Tērbatas universitāte 19. gadsimta vidū taču bija ar latviešu saimnieku dēliem, tur mācījās ļoti maz igauņu. Rīgas Latviešu biedrība vispār tika dibināta kā organizācija, kas aicināta palīdzēt trūkumā nonākušiem brāļiem igauņiem... Vārdu sakot, teorija par latviešiem kā kalpu un bauru tautu, ir mīts! Kalpu nācija nebūtu varējusi pēc Pirmā pasaules kara saziedot 11 tonnas zelta!


Kāpēc tad mēs tā domājam?

Piecdesmit padomju okupācijas gadi arī ir darījuši savu. Tie, kas to laikus vēl nav aizmirsuši, droši vien atceras, ka bija populāri bērnus sūtīt mācīties radošās augstskolās, kur ideoloģiskais spiediens nebija tik liels, jo Maskava ļāva šādi izpausties nacionālajam garam šaurā jomā, kamēr citur piegrieza skrūves. Tāpēc mums ir tik labi panākumi mākslās un mēs sevi dēvējam par dziedātāju un mākslinieku tautu. Arī Portugālē ir līdzīgs mantojums no Spānijas un tāpēc portugāļi sevi dēvē par dzejnieku nāciju. Mēs taču tolaik savus bērnus nemotivējām, lai viņi apgūst profesijas, kurās viņi var būt darba devēji. Attiecības ar varu bija ļoti komplicētas – latvieši nestājās partijā, turējās no tā visa pa gabalu. Tas viss ir atstājis savu zīmogu uz mums arī šodien. Tā vienkārši ir.


Bet piekritīsit, ka mums arī šodien ir savdabīgas attiecības ar varu. Nu kaut kā mums tā sveša un riebīga brīžiem liekas... Kā kaut kas netīrs un pretdabisks. Nemīlam mēs varu. Arī savējo.

Mūsu attiecības ar varu patiešām nav vienkāršas. Es te gribētu runāt par mentalitāti un jautājumiem, kas nāk dziļi no kultūras, jo tieši māksla iet pa priekšu visiem sociālajiem procesiem un spēj piedāvāt skaidrojumus pašizpratnei. Te mums labs ceļvedis ir Rainis. Viņš ar savu simbolisko bērnu Ziemassvētku lugu “Zelta zirgs” pasaka daudz būtiska par mums. Tieši par mūsu un varas attiecībām. Lugā Antiņš no Saulcerītes saņem gredzenu, ko varētu saprast kā zināmu varas simbolu. Bet viņš saka ļoti būtisku frāzi - “es nākšu tavā kāzu dienā”. Tātad Antiņš nesaka, ka precēs viņu, respektīvi – negrib varu sev. Vēlāk viņš pat ziedo savu pirkstu ar visu gredzenu. Antiņš tāpat kā Sprīdītis, kuram taču arī pasakā pienākas puskaraļvalsts un princese, labāk izvēlas no tā visa, būtībā – no varas – distancēties. Viņiem nevajag varu, nevajag pilsētu. Tas ir mentalitātes kods, kas ir ļoti dziļi ielikts mūsos, un mēs to ieaudzinām katrai nākamajai paaudzei.

Vēl jau te varam piesaukt Pumpura “Lāčplēsi”. Tur taču arī ir pilns ar mūsu kodiem. Kad Lāčplēsim nolaupa Laimdotu, viņu glābt taču nedodas pats varonis, bet gan Koknesis. Tas viss liecina, ka mūsu nācijas virsotnes, modelējot, kas ar mums notiks, labāk procesus novirza no aktīvas darbības. Tā “laimīgā zeme”, viņuprāt, ir kaut kur laukos, prom no varas.

Ja mēs mācītu bērniem kritiski saprast kaut vai šos trīs pieminētos literāros darbus, kas par mums daudz pasaka, mēs labāk izprastu, kas ar mums notiek un kā dzīvot tālāk. Mums ir jāmācās un jāuztrenē vēl viena būtiska lieta – saskatīt pozitīvo. Pagaidām mēs ļoti labi esam iemācījušies kritizēt. Bet tādējādi mēs veidojam lejupslīdošas intonācijas un virzāmies uz vēl sliktāku pašizpratni. Faktiski tā mēs samazinām iespēju pašatjaunotnei.


Varbūt mēs vienkārši nemākam priecāties? Mums varbūt patīk skumt? Galu galā, mēs pat valsts svētkos bieži dziedam skumjas dziesmas...

Ir nepieciešama paradigmas maiņa. Mums ir vajadzīgi romāni par latviešu pirmajiem miljonāriem, un tādi mums pagājušā gadsimta sākumā taču ir bijuši. Mums nav Morberga, A. Dombrovska, Berga un viņam līdzīgo dzīvesstāstu literatūrā. Mums pietrūkst veiksmes stāstu, ar ko identificēties. Bet šādi stāsti mums ir! Mākslā drāma un varoņu kolīzijas ir pateicīgs žanrs, bet reālajā dzīvē cilvēki taču cenšas uzvarēt situācijas. Un par to arī vajag runāt, to vajag, ja gribat – reklamēt.


Vai tas nebūtu mūsu inteliģences uzdevums? Mums pašlaik, salīdzinot ar Atmodas laiku, pietrūkst šo nācijas morālo bāku.

Tas ir savdabīgs Austrumeiropas fenomens – krīžu brīdī meklēt tos, kas var būt glābēji. Brīvā sabiedrībā tādas formulas, manuprāt, tik primitīvi nestrādā. Mums šodien ir pieeja informācijas okeānam, mums ir iespējas apzināt un kultivēt savas vērtības katram individuāli. Cita lieta, ka mēs diemžēl bieži nepraktizējam to, ko deklarējam. Tā ir tā nelaime.

Šobrīd mēs neesam viengabalaina grupa, kurai var iedot dažas konkrētas autoritātes, kurās visi nemaldīgi klausās. Tā nav, tas tagad nestrādā. Mēs ieklausāmies un pieņemam tikai tos, kas rezonē ar mūsu domām un izpratni par lietu kārtību. Mums ir lielāka autorība savai vērtību sistēmai. Un caur to es redzu nākamo pakāpi mūsu brīvībai un demokrātijai. Mēs grupējamies ap sev pieņemamām idejām un vērtībām.

Tas ir šī brīža fenomens, ko mums vajag apzināties. Un te atkal es gribu atgriezties pie Satversmes preambulas. Kāpēc mēs nevarētu vienoties, ka esam valstsnācija? Kas mums traucē to definēt šādi, kas ir šie aizspriedumi? Es domāju, ka vajadzīga vienīgi griba to darīt. Ja mēs esam tajā attīstības fāzē, kad mums šķiet, ka tas mūs neskar, tad vēsture to pietiekami ātri izšķirs pa savam.

Te gribu uzsvērt mediju lomu. Vara šodien mums ir mediju rokās. Viņi ir tie, kas izlemj, kam dot tribīni. Cīņa par varu taču, galu galā, mūsdienās nenotiek partiju sapulcēs, bet gan televīzijā. Mūsdienās ir pieejami ļoti daudz komunikācijas avotu, vienkāršais cilvēks tajā bieži nespēj orientēties – tam nepieciešams laiks un spēja kritiski atlasīt faktus. Par to var strīdēties, bet masu saziņas līdzekļi mūsdienās vairs nav ceturtā vara. Tā bieži vien stāv pat pāri pirmajai! Iespējams, ka tieši te ir meklējama atbilde, kāpēc inteliģence tik ļoti vairās no varas. Žurnālisti ļoti viegli var cilvēkus pacelt un arī iznīcināt. Žēl, bet latvieši ir lieli meistari nekrologu rakstīšanā. Tikai pēc nāves mēs uzzinām, cik izcilus un gaišus cilvēkus esam zaudējuši, kamēr viņiem, dzīviem esot, nebija nācies par sevi dzirdēt neviena laba vārda.

Mums ir jāmācās saprast, nevis – kas mūs šķeļ, bet gan to, kas mūs vieno!

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

1
2
Lapa 1 no 2

Mainīt komentāru secību

...

2014-03-20 12:25:32

Ziņot

latviešus ar lr krieviem vieno slepkavotkāre, mafija, kura tautībai un partejiskai piederībai nav nozime, zemiskums, noziedzība, krēsla izmantošana - jebkāda, vvf ideologija - cilveces vēsturē visveiksmīgākās kriminālnoziedznieces ideologija, kura prez privil no čekiista rokam ieguva patalogisks naids pret patalogiska mīlestība uz noziedzniekiem, patr pusgadsimtu neizmeklētiem darbiem, lr iedzīvotajus vieno patiesību, godīgumu, citu spējām, mīlestība pret angelikām dombrovskam gavarem

Uldis

2014-03-20 10:09:15

Ziņot

Valstsnācija nav risinājums. 23 gadi parādījuši, ka nevar izgrebt no krieva latvieti. Viņš nekad nepieņems šo mūsu, Antiņu filosofiju. Vai nu jāmainās mums pašiem, vai arī jāiet uz kompromisiem. Vienoti Latvijai jau iezīmēja Nācijas izlīgumu, kur attiecības centrējas nevis ap izredzēto valstsnāciju, bet gan ap politisko nāciju, kurā iekļaujas dažādas tautības, kultūras un valodas. Tas izriet no šodienas realitātes. Saucieni "čemodan, Moskva, vokzal" ir tikai saucieni - tie neko reāli nemaina, tikai attālina mūs vienu no otra.

A

2014-03-19 19:21:26

Ziņot

Gudra, simpātiska sieviete. Lasu vienmēr visu ko viņa saka.

bille

2014-02-28 15:37:34

Ziņot

Nepiekrītu par konfesijām. Pareizticība noteikti nav līdzvērtīga luterānismam un katoļlticībai Latvijā. Tai nav tik lielas nozīmes nedz mūsdienās, nedz vēsturiski. Un - kā man patika Planetārijs, kur varēja caur kupolu redzēt zvaigžņotās debesis . Tagad tā ar zelta krāsu nosmērēts, ka neko vairs neredz.

Etnogrāfam

2014-02-28 14:28:33

Ziņot

Vidzemes galvaspilsēta Riga bija piektā lielākā un attīstītākākā pilsēta Eiropā un vislielākā osta.

Etnogrāfs

it kā Uģim

2014-02-28 13:41:11

Ziņot

Saprotu, ka Jūs, onkulīt, esat ļoti gudrs un visu ziniet labāk, bet tomēr varbūt varētu nosaukt tās zemes ārpus Krievijas impērijas sastāva, kur dzimtbūšanu atcēla vēlāk kā Vidzemē un Kurzemē. Varbūt, ja esat tik gudrs, varat parādīt kādu avotu, kas apstiprinātu apgalvojumu, ka Vidzeme šajā laikā būtu viens no izglītotākajiem reģioniem Eiropā? Apsaukāties, to jūs patiešām protat, bet nez vai tas ir kāds dižs augsta intelekta rādītājs.

ANDRIS

2014-02-28 12:56:23

Ziņot

Kas tev vel japierada. Acimredzot vina ir tik izglitota, ka to zin.Bet tipiski latvietim kaut kas tomer jaapstrid. Un to vien daram. Bet raksts labs un pati gudra sieviete.

Baltijas savrupība

2014-02-28 12:22:15

Ziņot

Viss tik vienkāršoti nav. Katram laikam piemīt sava izpratne par cilvēces attīstību kopumā. Tieši par attīstību kopumā būtu jārunā. Likumi par zemnieku brīvlaišanu tika pieņemti 1816.,1817. un 1819.gadā - Igaunijā,Kurzemē un Vidzemē,kas pašā būtībā izmainīja sabiedrības sociālo struktūru. Un cilvēcei kopumā attīstoties latviešu zemnieki pārtapa saimniekos, muižniekos, pilsētu strādniekos, rakstniekos un vēlāk spožos arhitektos, kas uzcēla jugendstila Rīgu. Baltija vēsturiski vienmēr ir gājusi savrupu attīstības ceļu. Un runāt par kaut kādu verdzību ir muļķība.Taču Baltiju visnežēlīgāk izmainīja-sabojāja 50 PSRS okupācijas gadi. Taču ar laiku atgūsimies.

Uģis

it kā Etnogrāfs

2014-02-27 23:00:06

Ziņot

Es saprotu, ka muļķība ir Dieva dāvana, tomēr nevajadzētu to lietot pie katras iespējas! Puisīt, avotus pameklē pats, tie ir viegli atrodami. Un vēl, ja tu kaut ko nezini, tas nenozīmē, ka tā nav bijis...

Agne

2014-02-27 20:42:09

Ziņot

Kā vienmēr desmitniekā.

Politika

Domā, ko runā: iespējams, tieši tevi noklausās! (4)

Pērn visvairāk telefonsarunu noklausītas Valsts policijas vajadzībām.

Bērziņš izlēmis atkārtoti nekandidēt uz Valsts prezidenta posteni (5)

ASV valsts sekretāra ex-padomnieks: Baltijas valstīm jādara vairāk nekā līdz šim (6)

Rinkēvičs uzskata: NA mērķis ir totalitāra Latvija, ko pēc tam var nodot Kremlim (4)

"Saskaņa" izstrādājusi likumprojektu čekas maisu atvēršanai

Lietuvas izlūki brīdina par iespējamiem Krievijas plāniem pret NATO

Pulkvedis: apmācīti studenti nevar kļūt līdzvērtīgi NBS virsniekiem (2)

Latvijā

Pieci ieroči cīņai ar “pavasara alerģiju” (12)

Pavasarī, sākoties koku un krūmu ziedēšanas laikam, daudziem cilvēkiem aktualizējas respiratorā jeb ziedputekšņu alerģija, kas izpaužas kā šķavas, iesnas, klepus, niezošas un asarojošas acis. Kā mazināt nepatīkamās sajūtas, konsultē speciāliste.

12 pazīmes, kas liecina, ka jums nepieciešams atvaļinājums (4)

Netiec galā ar lieko svaru? Iespējams, vaina nav kūkās  (1)

Latvietis iekļuvis Harley Davidson Discover More 2015 competition finālā  (2)

Latvijā svin Lieldienas (1)

Spītējot drēgnajam laikam, Brīvdabas muzejā notiek Lieldienu pasākumi (2)

Kā nesabojāt Lieldienu priekus

Raimonds Pauls: Vienotībai jāaiziet (30)

Piektdienas laikrakstā " Neatkarīgā Rīta Avīze" lasāma Elitas Veidemanes intervija ar komponistu Raimondu Paulu: par ko balsot un par ko nebalsot Saeimas vēlēšanās, par koķetēšanu ar Jauno vilni, par jūru, kas mums vairs nav vajadzīga, un par politisko aģitāciju kluba tantiņu līmenī.

Juris Rozenvalds: Mēs esam viegli ievainojama sabiedrība (10)

Jānis Ikstens: Saeimas vēlēšanās rudenī vēlētāju aktivitāte būs krietni lielāka (3)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv