Svētdiena, 2019. gada 17. novembris

Uga, Hugo, Uģis

Visi autora raksti

Svētdiena, 23. marts (2014) 10:33

Egils Zariņš

Andris Sprūds: Krievijas sabiedrība atrodas zināmā afekta stāvoklī (10)

Žurnālista Egila Zariņa saruna par notikumiem Ukrainā un Krimā ar Stradiņa universitātes profesoru, Latvijas ārpolitikas institūta direktoru Andri Sprūdu.


Krima ir pievienota Krievijai. Viss notika ātri un ar milzīgu sabiedrības entuziasmu. Tieši tas mani pārsteidza visvairāk. Svētku koncerts Sarkanajā laukumā, cilvēku sajūsma... Sirreāli!

Var teikt, ka Krievijas sabiedrība ir nonākusi tādā kā afekta stāvoklī. Šis superpatriotisms kļuvis par dominējošo lielumu. Pat tie cilvēki un politiķi, kas iepriekš bija Krievijas ārpolitikas stāstā margināļi, tagad kļūst par galvenajiem meinstrīma spēlētājiem. Aleksandrs Dugins, Aleksandrs Prohanovs – šie cilvēki vienmēr izteicās par Krievijas lomu pasaules kontekstā visai reakcionāri, bet viņos maz klausījās. Tagad viņi ir teju populārākie ideju paudēji, kuriem aplaudē visi. Un tas ir mazliet biedējoši. Jā, šis urrāpatriotisms vienā vai otrā veidā ir bijis visu laiku, bet nekad tas nav bijis tik uzkrītošs.


Es neticu, ka tur pie vainas tikai masīvā propaganda, kas Krimas jautājumā bija totāla. Man rodas iespaids, ka šie gavilējošie cilvēku pūļi tā patiešām domā, ka uzvarējusi taisnība.

Man ir tam jāpiekrīt. Ja analizējam, kāpēc tā, tad ir skaidrs, ka PSRS sabrukums vismaz Krievijā visu laiku ticis uztverts kā zināms pazemojums. Kaut kur dziļi sabiedrības iekšienē, vai vismaz lielā tās daļā, gruzd pat trīskāršs pazemojums – pirmkārt, par ietekmes zaudēšanu Austrumeiropā vai Varšavas pakta valstīs. Otrkārt, krievi pārdzīvo, ka pazaudējuši impēriju, kur Ukraina ir viena no tās sastāvdaļām. Un visbeidzot, Krievija jūt pazemojumu par savu vājo ekonomisko stāvokli pasaules lielvaru kontekstā. Beidzamos divdesmit gadus krievi iekšēji uzskata, ka citi viņus izmanto.

Šie iekšējie kompleksi jau parādās visur. Nu kaut vai Putina runā par Krimas pievienošanu. Atkal taču Rietumi ir vainīgi pie tā, kas noticis, ka tieši Rietumi ir tie, kas pārkāpuši kaut kādas vienošanās, kaut kādus džentlmeniskus uzstādījumus, kas bijuši starp Krieviju un Rietumiem.

Nevar noliegt, ka propaganda ap visu šo lietu ir bijusi pamatīga, centralizēta, kareivīga un vienpusēja. Bet tā kritusi auglīgā augsnē. Nu grūti iedomāties, ka varētu būs savādāk. Galu galā, Krievijai ekstensīvā izplešanās ir bijusi daļa no šīs valsts identitātes sastāvdaļām beidzamajos gadsimtos. Tāpēc šī Krimas zaudēšana savulaik, tagad – atgūšana, ir daļa no šīs identitātes. Tāpēc arī tāda eksaltācija, tāpēc šāda zināmā mērā pat ekstāze.


Vai jums ir sava versija par to, kāpēc Putins sācis šādu nopietnu spēli? Kas viņam licis izšķirties par šādu visai riskantu gājienu?

Es neuzskatu, ka viņš grib atjaunot Padomju Savienību. Pat ja šis ģeogrāfiskais lielums uz to var labi mobilizēt cilvēkus un to varētu ļoti labi izspēlēt. Es domāju, ka Putina galvenais vadmotīvs ir saglabāt varu. Mēs principā viņā un viņa rīcībā redzam politiskās pašsaglabāšanās instinktus. Nu paskatieties! Jā, viņš tagad varbūt ir zaudējis kaut ko ekonomiski, zaudējis lielu daļu attiecību ar Rietumiem, īsāk sakot – zaudējis starptautisko prestižu. Bet – iekšienē, Krievijā viņa beidzamajā laikā krītošais reitings strauji palecās un tagad ir uzstādījis augšupejas rekordus. Tātad – viņš kaut ko ir sasniedzis. Un varas saglabāšanas kontekstā – diezgan daudz.

Protams, tas nav tik primitīvi un vienkārši. Droši vien mums būtu jārunā kompleksāk. Tad, kad 2012. gadā Putins atgriezās, viņam nebija skaidrs, kāpēc cilvēki nesaprot, ka viņam bija jāatgriežas. Man šķiet, ka viņam bija pat tāds zināms apjukums par to, kāpēc daudzi negrib saprast, ka tieši viņš – Putins ir stabilitātes garants. Viņš nespēja saprast, ka cilvēkiem ir apnicis, ka viņš uz brīdi aiziet, bet tad nepārtraukti atgriežas. Tā traģika ir tajā, ka Putins patiešām domā, ka ir vienīgais Krievijas stabilitātes garants un Krievijas valstiskuma atjaunotājs. Viņš sevi pat ir salīdzinājis ar Stolipinu – tātad - reformistu un stabilitātes iemiesotāju. Tāpēc es domāju, ka viena lieta ir Putina reitings, bet ir jāskatās dziļāk – viņš meklēja veidus, kā atrast sasaisti ar sabiedrību, kurai viņš varētu apliecināt šīs savas, kaut vai paša iedomātās, kvalitātes. Izskatās, ka viņš Krimas gadījumā ir ideāli trāpījis sabiedrības noskaņojumā. Lai arī tas izklausās nepieņemami, bet no Krievijas iekšpolitikas un sabiedrības gaidu viedokļa Putins izskatās kā īsts valstsvīrs. Tas nekas, ka attiecības ar pārējo pasauli ir sabojātas, tas nekas, toties tagad visi Krievijā redz, ka viņš nav atgriezies velti. Visa sakarā sāks stagnēt ekonomika, kas jau tagad ir stipri vien bēdīga, nekas – atkal visā vainīgi būs Rietumi ar savām sankcijām.

Mēs bieži vien pasmejamies par viņa tēliem – Putins nirst pēc dārgumiem, Putins puskails zirga mugurā, Putins glābj dzērves. Ir jau mazliet komiski, bet – tur nav nekā nejauša. Visi šie tēli taču ir profesionāli izplānoti PR gājieni, kas raida konkrētus signālus konkrētām sabiedrības daļām, kuras tajā brīdī ir svarīgi mobilizēt. Tas viss ir mērķtiecīgi un iedarbojas. Un Krimas gadījumā viņš ir trāpījis visās sabiedrības daļās.


Esmu lasījis pētījumus, ka Putina problēma ir viņa saikne ar vidusšķiru. Tā īsti nav izveidojusies, bet viņam tā ir vajadzīga. Kaut vai tāpēc, lai saglabātu varu.

Tam ir jāpiekrīt. Putins ir definējis sev, ka viņš var nebūt arī visu Krievijas sociālo slāņu prezidents. Viņš liek kārti uz strādniekiem, pensionāriem un veterāniem. Viņiem raida signālus, ka ir to lielais aizstāvis un tieši viņi ir visas valsts pamats. Tai kreatīvajai vidusšķirai, kas pārsvarā dzīvo lielajās pilsētās, viņš sevi zināmā mērā ir pretnostatījis. Maskavā taču prezidenta vēlēšanās Putins nesavāca pat 50 procentus balsu. Kremlis kā varas centrs atrodas Maskavā, kurā Kremļa saimnieks paradoksālā kārtā ir austsaiders! Protams, ka pats Putins labi saprot šo problēmu. Viņš perfekti jūt politisko konjunktūru un pēc tās vadās, nenoliedzami sevi saredzot kā determinētu Krievijas likteni, kas atjaunos šīs valsts diženumu.

Ir vēl viens Putina personību veidojošs aspekts. No 1985. līdz 1990.gadam viņš bija VDK darbā Austrumvācijā. Atcerieties, tie bija Gorbačova laiki – glastnostj, perestroika. Faktiski tieši tajos gados mainījās un veidojās jaunā realitāte. Bet Putins sēdēja Drēzdenē, viņš neizgāja tās formatīvās pieredzes, kas bija PSRS dzīvojošajiem. Viņš atgriezās 1990.gadā būtībā jau sabrukušā valstī – ekonomiski, politiski ģeogrāfiski sabrukušā. Tas viņam nenoliedzami bija traumatiskais moments – gandrīz 40 gadu vecumā zaudēt visu, uz ko balstījās viņa dzīve. Un zaudēt nevis pakāpeniski, kā tas notika, bet – uzreiz, vienā mirklī. Tātad PSRS sabrukšanu viņš izbaudīja asi un nav brīnums, ka to uzskata par lielu kļūdu un traģēdiju, ko ne reizi vien ir pats teicis.

Tāpēc Putins tam visam tic, uzskata to par nelaimi varbūt ne tik daudz Krievijai, cik krievu tautai kā tādai, kurai ar to ir nodarīts pāri. Un Krievijā bieži svarīgākais ir nevis likums, bet taisnīguma izjūta. Lūk, visu to summējot, nebūtu jābrīnās, ka Krimas pievienošana Krievijai tiek uztverta kā taisnīga un pamatota. Tam vienkārši Krievijā patiešām tic visi slāņi ar pašu Putinu priekšgalā.


Kā tagad pēc Krimas pievienošanas veidosies Krievijas un Rietumu attiecības? No spēka pozīcijām? Ar ekonomiskām sankcijām?

Vispirms nevajag dzīvot šīs konkrētās situācijas dramatisma diktātā. Sakāpinātas emocijas ir loģiskas, bet tās ir slikts padomdevējs. Krimas pievienošanu Krievijai pasaule neatzīs. Bet mēs taču vēl atceramies, ka Baltijas valstu okupāciju arī daudzas Rietumu valstis neatzina. Vai tad tāpēc mēs nebijām PSRS sastāvā? Vai tad toreiz daļa Eiropas nebija Maskavas kontrolē? Vai tad nebija 1979. gada notikumu Afganistānā? Viss bija, un tāpat notika naftas un gāzes tirdzniecība starp PSRS un Rietumiem. Tāpēc nebūsim naivi arī šoreiz. Mūsdienās, kad savstarpējās saites ir tik globālas, tādas īsti reālas ekonomiskas blokādes nav iespējamas.

Protams, jāskatās, kā tālāk attīstīsies notikumi. Lielākā bīstamība slēpjas sabiedrības afekta stāvoklī. Jo šādi uzlādēta sabiedrība gaidīs tālākos vēsturiskos panākumus. Ja Krievijas ekonomika ies uz leju, kas visticamāk tā arī būs, tad pēc kāda laika atkal var būt kārdinājums pēc kādas “taisnīguma atjaunošanas” uzvaras, jo ārējais ienaidnieks liek aizmirst par ikdienas problēmām. Uz brīdi gan, bet tomēr. Līdz atkal būs vajadzīgas tās pašas zāles. Būtībā tas ir salīdzināms ar narkotiku.

Kas attiecas uz Rietumu reakciju, es domāju, ka mēs varam gaidīt kārtējo “Fultonas runu”. Par to, ka ir bijuši mēģinājumi izveidot ar Krieviju civilizētas attiecības, bet ir skaidrs, ka ar šo valsti sarunāties ir grūti. Jautājums tikai – kurš tad būs tas nākamais Čērčils, kas to visu formulēs.

Rietumos jau liela daļa sabiedrības ir kritiska pret Krieviju. Ja vēl ne tik sen par Krieviju domāja samērā pozitīvi, tad tagad tas svārsts ir aizgājis atpakaļ uz otru pusi. Tas jau sāk izdarīt spiedienu uz Rietumu pasaules līderiem. ASV viceprezidents Baidens tikko bija ieradies Baltijā ne tikai tāpēc, lai mūs iedrošinātu. Tā, visticamāk, bija zīme savam elektorātam, ka ASV nav vāja, rūpējas par citām valstīm un kontrolē situāciju. Baidena vizītei lielā mērā bija arī iekšpolitisks vektors.

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

Mainīt komentāru secību

local

2014-03-26 01:47:29

Ziņot

bez ASV, Krievijas un Ukrainas - citas valstis neko nelemj?

Bez mītiem

2014-03-24 16:10:58

Ziņot

Muļķība par krustceļa teritoriju- visa pasaule ir viens vienīgs krustceļš. Visi uz zemessardzi un savu tēvu zemi sargāsim.

viecha

2014-03-24 13:52:49

Ziņot

Krievi pašlaik ir tādā dzēruma pakāpē,kad jūra līdz ceļiem.Ieraus vēl drusku pa virsu un atlūzīs zem galda.Bet rīt paģiriņas....oi,oi,oi....ne mūžam vairs nedzeršu.

citēju "kuģīs"

2014-03-24 13:44:24

Ziņot

"aij, Ījab, atkal šis apsvērīgais, lēnprātīgais reālisms, atkal šī piezemētā rietumnieciskā nomierināšanas politika, atkal šis gurdenais un remdenais praktiskais prāts.. ''patriotisms un nauda'' - tā tas vienkārši nedarbojas. ir jāaizmirst par valstīm, kā ekonomiskiem projektiem. par laimi, t.s. Austrumeiropu no R-Eiropas atšķir viena lieta, un tas ir fanātisma potenciāls. tā labajā nozīmē. žēl, ka latvieši bieži vien - tā kā esam uz 'robežas' - esam bijuši pārāk apdomīgi un mierīgi 'paliekot savās vietās' vai bēgot no dzimtenes. bet var garantēt, ka vienmēr būs latvieši, kas vēsturiskajam naidniekam būs gatavi še sarīkot īstenu asinspirti. un, ja vajadzētu, iet bojā. un tu vari saukt skaitļus un neiespējamības, nu un. ja tic, tad viss ir iespējams, tajā ziņā mūsdienas ne ar ko neašķiras no citiem laikiem. tāpēc Ukrainas gadījums vispār ir aizraujošs, tur nomieriātās un iemigušās Eiropas fonā atkal viss notiek, kā vecajos laikos, vētras un dziņas, burvīgi. par paļaušanos uz rompejiem un bamām ir jāaizmirst. lai gan būtu interesanti, ja Polija un pieBaltija pārvērstos par milzīgu karalauku NATO cīņā pret krieviem. iznīcināt Krieviju un sadalīt to republikās būtu lieliski, protams. Pilsudska sapnis. buferzona faktiski esam jau tagad. ir jācīnās par kaismi un dedzību, nevis nomierinātību un vēderiņa audzēšanu. tā nu sanācis, ka Providence mums lēmusi piedzimt krustceļu teritorijā, naidnieka un sliktu cilvēku pievārtē. un šāds liktenis mums ir jāpieņem dedzīgi, nevis jābēg no tā birokrātijas un nomierinātības skavās."

Hilorija

2014-03-23 22:58:19

Ziņot

īstenībā ja palasa rietumu interneta komentus tad daudzi tur ir tādā pašā sajūsmā par Putinu kā paši krievi ... sviestā iet vienīgi Hilorija un pārējie ...

Kanna

2014-03-23 15:41:36

Ziņot

Un mēs kādā sajūsmā spiegtu, ja izdotos Abreni atdabūt... :)

mainīsies attieksme

2014-03-23 12:26:19

Ziņot

kaut kas jau mainīsies- pakratīs paša Putina bankas un firmas.

Traģiski

2014-03-23 12:24:41

Ziņot

Putins tiešām balstās uz prastāko sabiedrības daļu: močits v sartire, mudak ja tebe pokažu estetiku.

Vārds

2014-03-23 12:22:09

Ziņot

Var piekrist tikai daļēji- pasaule jau ir cita.

Tipiski lielšonistiem ar kompleksiem

2014-03-23 12:20:53

Ziņot

Krievija jūt pazemojumu par savu vājo ekonomisko stāvokli pasaules lielvaru kontekstā - ka sportā , ienīstu Kanadas hokejistus, jo viņi spēlē labak par mums.Paši slinki, visu savu mūžu dzīvojuši uz iekaroto zemju tautu sarūpēto. Nolemta krievija, kura cilvēki nodzīvo mūžu instinktu līmenī.

Politika

Domā, ko runā: iespējams, tieši tevi noklausās! (4)

Pērn visvairāk telefonsarunu noklausītas Valsts policijas vajadzībām.

Bērziņš izlēmis atkārtoti nekandidēt uz Valsts prezidenta posteni (5)

ASV valsts sekretāra ex-padomnieks: Baltijas valstīm jādara vairāk nekā līdz šim (6)

Rinkēvičs uzskata: NA mērķis ir totalitāra Latvija, ko pēc tam var nodot Kremlim (4)

"Saskaņa" izstrādājusi likumprojektu čekas maisu atvēršanai

Lietuvas izlūki brīdina par iespējamiem Krievijas plāniem pret NATO

Pulkvedis: apmācīti studenti nevar kļūt līdzvērtīgi NBS virsniekiem (2)

Latvijā

Pieci ieroči cīņai ar “pavasara alerģiju” (12)

Pavasarī, sākoties koku un krūmu ziedēšanas laikam, daudziem cilvēkiem aktualizējas respiratorā jeb ziedputekšņu alerģija, kas izpaužas kā šķavas, iesnas, klepus, niezošas un asarojošas acis. Kā mazināt nepatīkamās sajūtas, konsultē speciāliste.

12 pazīmes, kas liecina, ka jums nepieciešams atvaļinājums (4)

Netiec galā ar lieko svaru? Iespējams, vaina nav kūkās  (1)

Latvietis iekļuvis Harley Davidson Discover More 2015 competition finālā  (2)

Latvijā svin Lieldienas (1)

Spītējot drēgnajam laikam, Brīvdabas muzejā notiek Lieldienu pasākumi (2)

Kā nesabojāt Lieldienu priekus

Raimonds Pauls: Vienotībai jāaiziet (30)

Piektdienas laikrakstā " Neatkarīgā Rīta Avīze" lasāma Elitas Veidemanes intervija ar komponistu Raimondu Paulu: par ko balsot un par ko nebalsot Saeimas vēlēšanās, par koķetēšanu ar Jauno vilni, par jūru, kas mums vairs nav vajadzīga, un par politisko aģitāciju kluba tantiņu līmenī.

Juris Rozenvalds: Mēs esam viegli ievainojama sabiedrība (10)

Jānis Ikstens: Saeimas vēlēšanās rudenī vēlētāju aktivitāte būs krietni lielāka (3)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv