Andis Sedlenieks: Ukrainas notikumu pamatā ir cīņa par Krimu (7)

Žurnālista Egila Zariņa saruna par aktuālajiem notikumiem Ukrainā ar žurnālistu, ārlietu ekspertu Andi Sedlenieku.


Kāda ir tava kā starptautisko notikumu eksperta versija par to, kas pašlaik notiek Ukrainā? Kāpēc ir vērojama notikumu eskalācija?
   
Pirmais līmenis ir pati Ukraina. Ukrainā ir notikusi visai taisnīga un pamatota sacelšanās pret ļoti korumpētu režīmu. Bet otrs līmenis ir – Krima. Lai kā arī par to nerunātu, tās tomēr visai nosacīti ir Ukrainas zemes, bet tikpat nosacīti tās ir Krievijas zemes. Galu galā, vēl 1991.gadā tieši Krimā notika pirmais PSRS referendums par autonomiju. Toreiz Krima nobalsoja, ka ir neatkarīga autonoma republika, ne Ukrainas un ne Krievijas sastāvā, bet kopējā PSRS sastāvā. Protams, pēc tam nāca PSRS sabrukums un par šo referendumu neviens vairs nerunāja, tā rezultāti nekādos dokumentos tā arī netika nostiprināti.

Nupat Krimas parlaments paziņojis, ka rīkos referendumu par pievienošanos Krievijai. Krievijas parlaments savukārt grasās izskatīt likumprojektu par kārtību, kā Krievijai var pievienot citas teritorijas. Tāpēc var rasties priekšstats, ka viss jau ir izlemts. Nu kurš gan zina, ko patiesībā domā Kremļa saimnieks. Taču šajā visā ir dažas svarīgas nianses. Pirmkārt, aptaujas – vismaz pašlaik - neuzrāda, ka Krimā to grib visi, pagaidām par to ir tikai 40 procenti balsu. Bet, otrkārt, jāpatur prātā, ka referendumā būs divi jautājumi. Viens par pievienošanos Krievijai, bet otrs – par 1992.gada kostitūcijas atjaunošanu Krimā. Tieši šis jautājums ir savdabīga “rezerves izeja” referenduma rīkotājiem. Tā sakot, mēs tā kā piedāvājām ceļu uz Krieviju, bet nu, ja tauta grib otru variantu, arī labi. Turklāt, vienmēr jau pie šī jautājuma varēs arī atgriezties. Šādi tas viss var kalpot par rungu, ar ko baidīt Kijevu.

Jāpiebilst, ka tagadējie Kijevas varas pārstāvji arī lielā mērā ir vainīgi, ka situācija Krimā nonākusi tik tālu. Vispirms jau Krima arī Janukoviča un viņa priekšgājēju laikā tika atstāta pabērna lomā. Savukārt viena no opozīcijas partijām “Svoboda” savā priekšvēlēšanu programmā skadri un gaiši bija ierakstījusi, ka Krima ir jāpārvērš par Taurijas apgabalu bez kaut kādām autonomijas pazīmēm. Tas viss kopā, apvienojumā ar faktu, ka viens no pirmajiem jaunās varas lēmumiem skāra krievu valodas lietošanu, radīja apstākļus tam, bija lieliska augsne seperātismam.


Krievijas prezidents izšķīries uz ļoti riskantu spēli. Notikumu scenāriji, protams, Maskavā ir izspēlēti un ne reizi vien. Tātad – Kremlim ir plāns...

Visa atslēga ir Krima. Tā ir tā lielā balva, par ko ir cīņa. Pārējā Ukraina ir politisku, ekonomisku pretrunu plosīta valsts, kas radīs galvassāpes ikvienam, kas to dabūs savā ietekmē.

Krima ir ārkārtīgi stratēģisks punkts, no kura var kontrolēt visu Melnās jūras baseinu. Un tikpat labi – arī lielas teritorijas Krievijā. Lūk, kur tā sāls! Tāpat, kā briti nevienam negrasās atdot Gibraltāru, amerikāņi – Okinavu, tāpāt arī Krievija nevienam neatdos Sevastopoli. Tāpēc visi šie notikumi ir skaidrs Maskavas signāls – Krima ir mūsu un tā ir robeža. Nedomāju, ka kāds būtu plānojis Ukrainas okupāciju. Lielajā ģeopolitiskajā spēlē tas ir signāls lielajiem spēlētājiem, kas neatrodas, protams, Kijevā un pat varbūt ne Briselē.

Domāju, ka Krievija jau kādu laiku bija gatava šādam signālam. Mēs taču tomēr varam beidzamajā laikā runāt par auksto karu, kas notiek starp Krieviju un Rietumiem. Ne tādā līmenī, kāds tas bija PSRS laikos, bet tomēr – atbilstoši jaunajām realitātēm. Acīmredzot, oficiālā Masakava ir izrēķinājusi, ka šobrīd var atļauties tā rīkoties. Skaidrs, ka Putins riskē ar savu tēlu, bet Rietumos, ne tik daudz paša mājās. Uz to,starp citu, sāpīgi reaģē arī finanšu tirgus. Bet laikam viņš tomēr uzskata, ka ilgtermiņā, tas, kas notiek tagad, nebūs Krievijai tik ļauni.


Rietumi ar jauno Ukrainas varu komunicē kā ar leģitīmu. Krievija jauno Ukrainas varu neatzīst un piesauc nepildītu vienošanos, ko parakstījuši arī Eiropas emisāri. Kuram taisnība, tavuprāt?

Tā situācija ir visai divdomīga. Formāli Krievijas un Krimas teiktajam, ka Kijevā vara nav leģitīma, var pat piekrist. 21.februāra vienošanās nav izpildīta. Tāpēc fomāli ir piemānīta gan ES, kas triju valstu ārlietu ministru personā šo dokumentu parakstīja, gan Krievija. To savukārt piemānīja Janukovičs, kas uzreiz aizbēga no Kijevas. Bet nu ir jādzīvo reālajā situācijā. ES ir atzinusi jauno Ukrainas valdību un gatavojas tai finansiāli palīdzēt, un es domāju – ar tālākiem mērķiem šo situāciju izmantot ekonomiski. Arī Krievija, ka mēs redzam, situāciju izmano savās interesēs.

Man šķiet, ka Ukrainas nākotne ir federālismā, jo savādāk visas šīs pretrunas nebūs iespējams atrisināt. Tā valsts ir pārāk liela un reģionos ir dažādi noskaņojumi.  Un šāds modelis, ar piebildi, ka Krima - vienalga kādā statusā - Krievijas ietekmē, Kremli pilnībā apmierina. 


Ja pieminam jauno Ukrainas varu. Vai uz to kaut kādu ietekmi atstāj arī Jūlija Timošenko, kas ilgu laiku taču būtībā bija Ukrainas opozīcijas ikona un mocekle. Viņa var būt reāls spēlētājs šajā konfliktā?

Viņai tiešām piemīt unikāla spēja izkļūt no visneiedomājamākajām situācijām. Es pieļauju domu, ka tieši Timošenko varētu būt tas optimālākais modelis, kas apmierinātu visus kā nākamais Ukrainas prezidents. Viņa var kaut cik normāli runāt ar Krieviju, viņai ir augsts atbalsts Rietumos kā politiskajai cietējai.. Jautājums ir cits – cik viņa būtu pieņemama Ukrainas vēlētājam. Pašlaik ir tik daudz neskaidrību, ka grūti prognozēt, kas varētu uzvarēt prezidenta vēlēšanās, kas noliktas uz maija nogali.

Neaizmirsīsim arī Ukrainas oligarhus, to loma pagaidām ir it kā maza, bet nauda vienmēr spēlē lielu lomu. Ukrainas lielāko uzņēmēju pamatbizness bieži caur Ukrainu ir saistīts ar Krieviju, bet tālāk caur to iet uz Eiropu. Tāpēc viņi ir svarīgs saistošais posms. Tiklīdz situācija kaut cik nostabilizēsies, viņu loma uzeiz palielināsies.


Rietumi, lai apvaldītu Krieviju un Putinu, draud ar sankcijām. Tas ir reāli? Tās var dot rezultātu?

Domāju, ka lielu ekonomisko sankciju nebūs, pat no ASV. Kaut kādi ierobežojumi, protams, sekos, bet neviens negrib ciest pats. Jo sankciju gadījumā mīnusi ir abām pusēm. No G8 arī, domāju, Krieviju neizslēgs. Jau Vācija ir diezgan tieši pateikusi, ka tas nav prātīgi, jo tā ir iespēja un platforma, caur kuru var ar Krieviju komunicēt. Ja Krieviju no šī klubiņa izslēdz, samazinās iespējas runāt ar Maskavu. Tas Rietumos nav izdevīgi nevienam.

Kas attiecas uz ekonomiskām sankcijām, tai pašai ASV kompānijai “Boeing” ir miljardiem vērti līgumi ar Krievijas valsts uzņēmumiem par platīna piegādi lidmašīnu būvei. Tā kā – sankcijas sit pa visiem. Un, galu galā, vai mūsu zivjrūpnieki ir gatavi tam, ka viņiem slēdz tirgu uz Krieviju? Vai visi Polijas cūkkopji ir gatavi ciest milzu zaudējumus, ja viņi nevarēs gaļu pārdot Krievijai? Sarežģīts jautājums. Nav šīs visas lietas tik vienkāršas mūsdienās.