Pirmdiena, 2020. gada 19. oktobris

Drosma, Drosmis, Elīna

Svētdiena, 18. marts (2012) 22:14

Viesturs Alksnītis par polšu, VDK, manipulācijām un dzīvi (24) 


Dokumentālā un televīzijas kino režisors Viesturs Alksnītis savulaik bija „TV Kanāla 4” seja. Viens no retajiem, kurš atzīst, ka Maskavā apguvis ne tikai kino režisora amatu, bet izgājis arī padomju spiegu skolu. Tāpēc dzīvi Viesturs vēro gan ar kinošņika, gan vēl arvien ar specdienestu darbinieka trenēto aci.

Viesturs ar profesionālu ausi novērtē, ka visvienkāršākajā „Alfas” kafejnīcā būs mazāk dzirdama mūzika, kas netraucēs, izvēlas kūku „Vecrīga”, lielu baltu kafiju un pa ceļam līdz galdiņam paspēj izstāstīt, ka bijis saulītē Dubajā, un tur auklējis pludmalē mazbērnus.

Vai jūs kāds vēl atpazīst kā „TV Kanāls 4” seju?

Vairs neesmu tik daudz cilvēkos, bet ceļu policisti atceras... „Kanāls 4” ir pagātne, vai pie tās būtu jāatgriežas un vai kādam būtu jāatceras? Šī modernā cilvēka izmisuma vēlme, lai tevi zina un lai tu būtu sabiedriskajā telpā – tas ir absolūti normāli, ko esmu arī jaunībā piedzīvojis, bet tas ir pagājis.

Daudzi cenšas par katru cenu kaut kur parādīties, kā tautasdziesmā par mātesmeitu, kura pa priekšu grozījās. Bet, kamēr cilvēks nesāk dziedāt vai nepretendē uz kādu politisku partiju, viņu nemana.

Tagad mani atceras tikai tad, kad kaut ko vajag. Piemēram, prasa, lai aizdodu naudu..

Vai tiešām jums kāds prasa naudu?

Kaut kā cilvēki noskaidro, ka ar mašīnu vēl braucu, kredītu man nav, darbi ir. Piemēram, zvana labs draugs, bijušais miljonārs, saka: „Klausies, vai tu nevarētu man burtiski uz divām nedēļām aizdot 100 tūkstošus, jo problēmas ar banku, tu varētu ieķīlāt dzīvokli...” Tā nu es pazaudēju draugu miljonāru, kurš joprojām visiem stāsta, cik ir kruts, bet ar mani nerunā, jo es neesmu izpalīdzējis.

Vai jums naudas pietiek?

Kad naudas nav, tad pēdējā brīdī viss kaut kā sakārtojas tieši tā, lai izdzīvotu – ne vairāk, ne mazāk. Ja būtu vairāk naudas, tad es jau sen būtu nodzēries, nonarkojies vai kaut kādas citas ziepes savārījis.

Tātad augšā kāds zina, ka jums pārāk daudz nevar dot?

Man uz pleca kāds eņģelītis vienmēr ir sēdējis, kurš nav ļāvis dzērumā nosisties ar mašīnu, vai neaizmigt un nenosalt vai kaut kur nenoslīkt. Bet ar viņu jāapietas uzmanīgi – nevajag pārāk izmantot viņa labestību. Ir tādas mūžam elementāras lietas, piemēram, ja tev nav ļaunuma pret citiem, tad pašam arī viss būs kārtībā. Viens labs teiciens ir, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts, bet otrs, ka labie darbi neatmaksājas tev pašam un tavā laikā, bet sliktie gan atnāk ātri atpakaļ.

Vai jūs to esat piedzīvojis?

Jā, esmu muļķības savā mūžā sastrādājis vairāk nekā vajag. Un tiem, kas man ir visvairāk ieriebuši un tā nopietni darījuši pāri, esmu piedevis – tādi viņi ir un viss.

Tie, kas jūs pazīst, nekad nav redzējuši, ka Alksnītis būtu apvainojies, vai naidīgi kādu aprunātu.

Par ko tad apvainoties – vai tad es esmu labāks?

Vai jūs pēc rakstura esat tāds, kas neapvainojas?

Man vienkārši nav šī rakstura. Jo cilvēks, kuram ir raksturs, vienmēr ir ar savu pašapziņu, pozicionē sevi kā krutu veci, lai citi viņu respektē, bet es neesmu respektējis sevi un arī citus. Visiem stāstu, cik viegli man ir dzīvot, jo pie visa vainīgs esmu es pats. Piemēram, iedodu draugam videokameru, viņš to ieliek lombardā. Kurš tad ir vainīgs?

Vai jūs cenšaties no tā kaut ko mācīties?

Nekādā gadījumā! Nezinu, cik reizes tas vaigs ir jāpagriež - vai septiņas reizes, vai septiņreiz septiņdesmit, lai vairs nākamreiz nepagrieztu.

Ar ko jūs tagad nodarbojaties?

Lai cik tas smieklīgi nebūtu – ar atskaitēm! Esmu veiksmīgi piekļuvis, šis modernais vārdiņš - projektam, realizējis pasūtījuma filmu. Padomju laikā teica, ka kadri nosaka visu, tagad sakari nosaka visu - man atradās draugi tālajā Briselē. Eiropa ir ģeniāla, ka ar saviem formālajiem projektiem nogalina jebkuru radošo lietu un mēs to vien darām, kā realizējam bezjēdzīgos un nevajadzīgos projektus, pēc tam bezjēdzīgi izmisīgi par tiem ilgi atskaitāmies. Tomēr tas ir izdzīvošanas jautājums, tāda varbūt ir šī laika filozofija, lai cilvēki nenomirtu badā. Kāds gudrs zēns jau to ir pateicis, ka, ja tu spēj radīt savus noteikumus, tad dzīvo pēc tiem, ja nevari, tad dzīvo pēc noteikumiem, ko citi radījuši.

Tomēr daudzi cilvēki nevar ne vienu, ne otru: ne paši spēj radīt savus noteikumus, nedz spēj rakstīt projektus, kā jūs. Turklāt, lai nopelnītu ar projektiem, ir jāprot plānot un ietaupīt.

Es protu strādāt racionāli, man nav jāpiefilmē simtiem videokasešu, jo ne velti esmu dokumentālo un televīzijas filmu režisors, protu ar minimāliem līdzekļiem izveidot filmu, kas atbilst pasūtītāja interesēm.

Vai tā ir māksla?

Domāju, ka nē, bet tas ir amats un prasme uzminēt pasūtītāja vēlēšanos. Var jau izgrebt karoti mākslinieciski ar caurumiņiem, bet ar to neko nevar ieēst. Kādreiz, lai varētu profesionāli strādāt, bija jāīrē vai jānopērk nenormāli dārga profesionālā tehnika, bet tagad ar trešo vai astoņsimto nikoniņa fotoaparātu var filmēt. Gandrīz ar ziepju trauku tehnoloģiski var iegūt filmas attēla kvalitāti.

Tagad jau daudzi visapkārt ir operatori un režisori. Vai nevaram taisīt labus kino un pretendēt uz Oskariem?

Tā tomēr ir profesija, kas jāmācās. Taisīt filmas jau var, tikai nekas neiznāk. Tas tāpat, kā sportā - lai tiktu līdz pasaules mēroga medaļām, ir nežēlīgi jātrenējas. Man nepatīk tas, kas pašlaik tiek kultivēts, ka no kultūras nama skatuves vai no skolas sola uzreiz kļūst par zvaigzni. Nodziedi vienu dziesmu un visi tevi apbrīno, klāt nāk skandāli un tas ir moderni. Tomēr dzīve stiepjas garāka par vienu dziesmu vai skandālu.

Kādi vēl jums ir projekti?

Pašlaik - par sabiedrības līdzdalību Ministru kabineta lēmumu pieņemšanā. Visi gaužas, ka mēs neko nevaram – izveidojiet savu nevalstisko organizāciju un aizejiet uz Ministru kabineta sēdi un jūs redzēsit, ka jūs uzklausa! Kā Rainis, kurš teica „es pasauls daļa atbildīgs par visu”. Tikai cilvēki pat iesniegt neprot savus priekšlikumus. Mūs neviens to nav mācījis – tas nav nevienā mācību procesā. Jo padomājiet, kā ministrijas ierēdnis var zināt katras nišas problēmas, piemēram, skursteņslauķu vai suņu audzētāju.

Savulaik bijāt slavens ar dzeršanu, ko tikai par to nav citi stāstījuši – gan par jūsu spēju dabūt šņabi arī ieslēgtam istabā, gan par prasmi nomaskēt debešķīgo dziru. Kā turpinās draudzība ar alkoholu?

Godīgi sakot, es cenšos dzert tā, lai neviens to pat nenojaustu. Mani neviens uz ielas piedzērušos nav redzējis. Piemēram, tuvos cilvēkus aizsūtu kaut kur atpūsties vai slēpot, un tad es pāris reizes gadā nopietni, kā smagu darbu darot, izcīnu cīņu ar Dionīsu tuvu letālam iznākumam. Kad pamostos no sīkās nāves, tad secinu, ka dzīve ir nenormāli skaista, tik labi ir būt nedzērušam. Tas ir tā, kā atcerēties nāvi – simtiem reižu esi bijis miris un, kad pamosties, novērtē dzīvi.

Atrodat attaisnojumu, kāpēc jādzer, vai ne?

Protams, tā ir atrunāšanās, jo dzeršana ir izlaidība, bet mana laime ir tā, ka nekad neesmu smēķējis. Vienīgi - reiz sāpēja zobs un mani mācīja, lai pīpē, tad pāries… Palīdzēja, man palika slikti, sāku vemt un par zobu sāpēm aizmirsās. Daudziem līdzcilvēkiem ar savu dzeršanu esmu nodarījis pāri – tas ir briesmīgākais. Nav man rakstura. Visi alkoholā bēg no kaut kā, bet tas problēmas neatrisina. Tikai tik daudz – kamēr esi piedzēries, viss tiek atlikts, tomēr vēlāk problēmas risināt ir vēl briesmīgāk.

Vai tas dzērājiem palīdzētu nedzert, ja degvielas uzpildes stacijās nebūtu alkohola, kā prāto politiķi?

Šausmīgi smieklīgs risinājums! Labs risinājums tas var likties vien tiem, kuri nezina, ko nozīmē dzert. Ja cilvēks ir sācis dzert, viņam tad ir tikai viena problēma – nākošais polšs, aliņš vai vinčuks. Ir pilnīgi vienalga vai tā ir diena vai nakts, jo ieslēdzas alkohola nezūdamības princips, ka vienmēr atradīsies kaut kur. Nāves paģirās arī -30 grādos noiesi 10 kilometrus līdz kaimiņam, kurš kandžu dzen. Ar aizliegšanu neko mainīt nevar.

Alkohols mums ir atļauts, bet ir citas lietas, kas tomēr aizliegtas.

Tāpat var dabūt. Man ir draugi, kas saka: „Beidz ar to šņabi, paprovē zāli”. Es sevi nevaru piespiest, jo manā ģimenē nekad neviens nav smēķējis. Paziņas, kas mācās Holandē, visu ir pamēģinājuši. Viņiem nekas nekaiš. Šajā tradīcijā tā zāle pastāv. Drošāk ir to nopirkt legāli un uzpīpēt draugu kompānijā, nekā pirkt kaut ko mistisku pa kaktiem un pa kluso.

Vai tad esat par brīvību, tiesībām katram brīvi visu izvēlēties?

Man ir mazbērni – meitas Signes bērni, un, kad sīkajam ir kašķis un asaras, ka viņš nevilks to vai šito jaciņu, tad redzu, ka mamma noliek divas jakas, vienu sarkanu, otru zaļu un saka, lai izvēlas. Tāpat ir ar aizliegtām citām lietām – noliec viņam polšu, zāli vai vēl kaut ko un ļauj, lai izvēlas. Ja negrib, lai neizvēlas.

Tad nav jākašķējas.

Protams, vispār nav jākašķējas dzīvē. Politiķi stāsta, ka strīdos dzimst patiesība – strīdos nekas nedzimst, tikai kašķis un niknums. Lai strīdas idioti, ja nekā cita nav ko darīt, tad viņiem liksies, ka ir kaut ko vērtīgu izdarījuši, ja ir strīdējušies. Patiesība dzimst normāli izrunājot.

Jums ir dzīvesdraudzene Gunta. Kā jūs abi esat kopā nodzīvojuši 18 gadus, neskatoties uz savu radošo dabu un agrāko alkohola uzmācīgo klātbūtni?

Tāpēc, ka es esmu labs! Es nolūdzos, viņa man piedod. Un ikdienā viņa ļauj man elpot, nemoka, mums katram ir sava brīvības telpa. Kopdzīvē esam viens otram atbalsts. Gunta ir ar ekonomistes un sociālā darbinieka izglītību, tāpēc prot sakārtot visas projektu atskaites.

Ko jūs domājat par aizvadīto referendumu?

Es domāju, ka Raivja Dzintara un viņa zēnu kompānijai slepeni Maskavā piešķirs PSRS varoņu sarkanās zvaigznes. Ja nebūtu vieni, nebūtu otru un nebūtu tāds skandāls. Protams, mūsu nabaga tautiešus, mazos muļķīšus tik veiksmīgi izmantoja, ka es tikai apbrīnoju Maskavas polittehnologu profesionalitāti un specdienestu absolūti augsto kvalitāti. Man ir šausmīgi žēl to nacionāli noskaņoto un patriotisko cilvēku, kurus varēja izmantot par 100 procentiem un kuri izdarīja visu, lai šāds pasākums būtu. Viņi turpina to darīt, domādami, ka cīnās par neatkarīgu Latviju un nacionālu valsti.

Vai nedomājat, ka viņi to dara no tīras sirds?

Ar viņiem vienkārši lieliski manipulē.

Tad jau var teikt, ka ar jebkuru manipulē?

Mēs vispār nezinām, kam šī pasaule pieder. Man vienmēr ir bijis jautājums par tiem pašiem starptautiskajiem aizdevējiem - visas valstis ir miljardiem parādā starptautiskajiem aizdevējiem, kas ir tie cilvēki, kuriem visa pasaule ir parādā? Jebkurš parādnieks ir manipulējams – ja tu man esi parādā, tad tev ir jādara šitas un tas.

Vai tad cilvēki, kas nav parādā, nav manipulējami?

Arī. Brīvu cilvēku ir ārkārtīgi maz, tikai tie, kuri ir iemācījušies iztikt ar mazumu – dzīvot mežā, neizmantot internetu un meditēt.

Vai drīkst pieminēt, ka esat čekas maisos, proti, starp tiem, kurus mēs saucam par Valsts Drošības komitejas aģentiem?

Jā. Mani ļoti labi apmācīja un tā darbošanās spiegu pasaulē ir bijusi pietiekami interesanta. Dabiski, ir lietas, ko es varu un ko nevaru stāstīt.

Kā kļuvāt par čekas modro aci?

Man bija radi ārzemēs, un tiklīdz sāku darboties kino pasaulē, plosījos kopā ar Vides kluba zaļajiem un visādiem hipijiem, par mani sāka interesēties. Vēlāk mācījos Maskavā Kinematogrāfijas institūtā, kas bija ļoti ideoloģizēta iestāde. Paralēli formālajām mācībām ne vienam vien piedāvāja apgūt tādas lietas, ko tagad sauc par neirolingvistisko programmēšanu un tamlīdzīgi. Tolaik vispār nebija saprotams, kā var cilvēks manipulēt ar cilvēku.

Tātad Maskavā bez kino lietām mācījāties manipulēšanas mākslu?

Man viens gads bija iespēja pamācīties attiecīgās iestādēs, kā to profesionāli dara. Tas adrenalīns ir šausmīgi kārdinošs.

Vai tā bija kāda VDK skola?

Drusciņ augstāka līmeņa iestāde.

Vai labi maksāja par to?

Bagāts palikt nevarēja, drīzāk ieguvu sirmus matus un lieku stresu. Ja pašreizējā patērētāju sabiedrībā cilvēkam vajag kādu zālīti vai kāsi, lai iegūtu citas emocijas, tad man tas adrenalīns nāca šādi darbojoties.

Vai jums bija jāziņo par jebko, vai deva konkrētus uzdevumus?

Viss notika kā armijā. Piemēram, bija ieradušies no Gvinejas vai Nepālas cilvēki, vajadzēja sadraudzēties, aprunāties, iepazīties. Jo nebija zināms, kādu iemeslu dēļ viņi ir atbraukuši. Tās ir mūžīgās spēles, ko lielas nopietnas struktūras spēlē, lai attaisnotu savu eksistenci. Vienkārši piedalies kā bandinieks lielā šaha spēlē.

Esmu runājusi ar kādu zinātnieku , kuru savervēja, jo viņš gribēja tikt uz ārzemēm. No viņa sapratu, ka tos VDK cilvēkus aģenti varēja arī apmuļķot?

Domāju, ka nē. Nē, nē. (Atkārto četras reizes.) Šīs analītiskās struktūras ir pietiekami spēcīgas. Draudzenei un mīļākajai vari sastāstīt, ka ej uz bibliotēku vai pie drauga, bet ne viņiem. Ja cilvēks spēlē šo spēli, tad jābūt arī pietiekami lojālam, un nevar šaha zirdziņš sākt iet laidņa ceļu. Tas vairs nebūs šahs.

Vai, tiklīdz VDK Latvijā pārstāja būt, beidzās arī aģentu darbs?

Beidzoties projektam, ko dēvēja par Padomju Savienību, daudzas lietas vienkārši izbeidzās. Tāpat kā VEF vai „Alfa”, kurā sēžam. Vērtīgākos kadrus ar pieredzi izmanto droši vien kādas struktūras vēl tagad. Tas tā kā hokejā, ja esi labs hokejists, tad vienalga, kurā komandā spēlēt – var spēlēt tur, kur labāk patīk un labāk maksā. Vienīgais jautājums, vai spēlē amatieru, profesionāļu komandā vai sētā ar draugiem. Daudzi VDK darbinieki šobrīd ir ļoti veiksmīgi biznesā, vajag tikai lēnām pāršķirstīt miljonāru sarakstu, bet cilvēki jau kautrīgi un paši par tādām lietām nerunā.

Daži jūs tagad dēvē par stukaču. Tas jūs neuztrauc?

Mani īpaši neuztrauc tas, ko saka citi, mēs katrs pats savu dzīvi dzīvojam. Ja es būtu visu mūžu klausījies, ko saka citi, tad man jau sen vajadzētu būt skaistā kapu kopiņā ar jauku krustiņu.

(Viesturs pamana, ka mani kaitina kāds tuvu sēdošs jauneklis, kaut ir brīvi galdiņi tālāk. Pamana, ka cenšos runāt klusāk, jo visu var labi dzirdēt.)

Ja es pirms trīsdesmit gadiem sēdētu kafejnīcā un redzētu, kā pa kreisi viens puisis ar austiņām ausīs sēž pie vīna glāzes, tirina kāju un it kā klausās mūziku, es sāktu domāt, kāpēc viņš ir šeit un ko viņš dara, un kurā brīdī viņš apsēdās…

Kuram tad mēs - sīkas vienības - varam interesēt? Viņam tikai tā vieta patīk.

Tu man zvanīji pa telefonu un stāstīji, par ko gribi runāt, un joprojām telefona sarunās lec laukā atslēgas vārdi, tie tiek analizēti. Nekā jau jauna uz pasaules nav, viss tiek turpināts, tikai - cik tas ir nozīmīgi. Var gadīties, ka cilvēks mierīgi dzīvo un pēkšņi uzzina, cik ir svarīgs kaut kādā kontekstā. Daudz kur šī informācija tiek vākta, lai, kad vajag, varētu konkrēto cilvēku paraustīt.

Atceros, ka savulaik jums vienmēr bija rokās kāda grāmata. Meitenes klāja galdu, Alksnītis lasīja, meitenes lasīja ķiršus, Alksnītis tikmēr lasīja… grāmatu. Ko tagad lasāt?

Pašlaik esmu kā liels bērns. Bērniem vajag pasakas, bet es lasu krievu rakstnieku zinātnisko fantastiku krievu valodā. Nelasu angliski, franciski, bet lasu krieviski. Desmit grāmatas izlasu, vienā vai divās atrodu kādu dižu domu. Man patīk lasīt dzīvu grāmatu papīra formātā, ko var pāršķirt, aizvērt un atvērt, bet planšetdatorā man lasīt nepatīk.

Vai ir grāmatas, kas atstājušas īpašu iespaidu?

Protams, katram ir kāda grāmatu kaudzīte, ko pārlasa ik pa pieciem gadiem. Ostaps Benders, Jozefs Šveiks un Volands, piemēram, ir mani varoņi. Modernās grāmatas, piemēram,  „Da Vinči kods” vai „Bada spēles” es arī izlasu, bet tās nav īsti manas. Tāpat es ļoti daudz eju uz kino.

Vakar lasu grāmatu un uzzinu, ka krievu kultūrā par sarkano stūrīti patiesībā sauc nevis to vietu, kur ir Ļeņina portrets, partijas sauklis un sociālistiskā trieciennieka diploms, bet sarkanais stūrītis bija vieta, kurā stāvēja ikona ar eļļas lampiņu.

Mēs daudzas lietas zinām tikai pa pusei. Piemēram, citējam kaut ko, esam krutie, bet neko nezinām līdz galam. Piemēram, ir Bulgakova vārdi: „Manuskripti nedeg,” bet ne visi zina, ka tā ir tikai puse no teikuma. Otrā pusīte no kāda franciskāņu mūka sacītā ir: „Manuskripti nedeg - tikai papīrs sadeg, bet vārdi atgriežas pie Dieva.” Un tā mēs daudzas lietas līdz pusei tikai spējam saprast.

Kurš, jūsuprāt, kārto lietas uz zemes un ir soģis un labumu piešķīrējs?

Liktenis un dievi. Liktenis ir tas, no kura neizbēgsi, bet dievi, tā briesmīgi runājot, savāc vienā lidmašīnā visus hokejistus un kādam ne to pedāli liek nospiest. Tie, kas lasījuši Vadima Zēlanda transsērfingus, ir izkoduši, ka mēs paši izdomājam to, ko saņemam. Mēs daudzas savas lietas piesaucam un piedomājam. Patiesībā cilvēkam nekas cits nav svarīgs – viņš tikai grib būt laimīgs.

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

1
2
Lapa 1 no 2

Mainīt komentāru secību

Mr Excel

[email protected]

2013-01-17 12:58:30

Ziņot

Es esmu Mr.Excel, Tiesiskā, Cienījams naudas aizdevējs. Mēs dodam no aizdevuma Business Vīrieši un sievietes, kas ir spēkā darījuma, mēs dodam no ilgtermiņa aizdevuma trim līdz divdesmit gadiem maksimālo ar zemu procentu likmi 2%, šo jūs varat arī pateikt mums summu, jums ir nepieciešams, kā aizdevumu. Aizdevums tiek dots mārciņās un $ USD maksimālais mēs dodam ir gan mārciņās un $ USD un minimālo £ 5000 un USD 500.000.000 $ tādēļ, ja tiešām Jums ir interese sazinieties ar mums ([email protected] m), lai iegūtu vairāk informācijas par to, kā iegūt aizdevumu.

darek

2012-05-06 00:47:55

Ziņot

...apcietināt!

Sana

2012-04-11 15:36:25

Ziņot

tiešām saturīga intervija!

juris

[email protected]

2012-03-26 03:22:16

Ziņot

Viestur- bravo !!!

krimulda

2012-03-22 16:21:31

Ziņot

Super, lieliska intervija. Lieliska personība.

Valery

2012-03-21 21:48:51

Ziņot

Alksnīša k-gs! 100 punkti par tekstiem++++++++++++++++++++++++++++++++ .

Kas tas ir?

2012-03-21 14:31:41

Ziņot

... lielu baltu kafiju ...

Rīdziniece

2012-03-20 14:32:17

Ziņot

Laba intervija!

zj

2012-03-20 13:10:37

Ziņot

Nu lūk, ja esi paklausīgs, dzīvosi labi visos laikos. Ne tā, kā Ļitviņenko... Bet intervija laba.

CIP

2012-03-20 02:26:09

Ziņot

...UN MES NESAPRATAM,KAPEC VINS IR IELUGTS UZ RAITA GAILA DZIMSHANAS DIENAM...

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (7)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Interesanti

Kaut kas neredzēts! Labradors - futbola fans VIDEO (6) 

Suns no sirds priecājas par Portugāles valstsvienības iesistiem vārtiem.

Viņi piepeši ieraudzīja, ka smiltīs kaut kas kustas. Viens pēc otra parādījās... (2)

Pavisam parasti, tomēr bīstami augļi un dārzeņi (2)

Lūk, kādi "tusiņi" jārīko saviem četrkājainajiem mīluļiem! VIDEO (2) 

Iespaidīgi! Cilvēka un krokodila maigā draudzība (1) 

Neticami! Kā viņš to visu tur dabūja iekšā?! VIDEO (1) 

Smieklīgi: šie suņi ir aizmirsuši, kas viņi ir VIDEO

Kā ietaupīt laiku un naudu, iegādājoties mājokli (3)

Kristīne Kilupa ir nekustamo īpašumu aģente vienā no lielākajiem šīs jomas uzņēmumiem Latvijā. To, kā nepakļaut riskam darījuma drošību un ietaupīt laiku, mēģinot atrast mājokli, uzzinājām sarunā.

Maiks Taisons: "Es vairs neesmu cīnītājs"

Skolēns, kurš uzlaboja E-klasi, aicināts darbā starptautiskā industrijas gigantā (4)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv