Pirtnieks Viesturs par apziņas mainīšanas veidiem un pēršanas prieku (24)  

 
Pārdaugavas pusē kopš pavasara savu pirtiņu uzbūvējis Viesturs Luka-Indāns. Savulaik grimis arvien dziļāk naktsklubu ellītē, taču tad viņa dzīvi pamazām mainījuši sastaptie skolotāji un vēdiskās zināšanas.

Mūsu tikšanās sākas ar pirts izrādīšanu. Viesturs skaidro, ka lāvas karkass būvēts no ozola, bet virsū apses dēļi, jo apse savācot no cilvēka visu to, kas nav vajadzīgs. Citai lāviņai ir pīlādža, ābeles, liepas un kļavas kājas.

Iveta Daine: Tam ir nozīme, vai pirti ceļ savām rokām vai būvē kāds kaimiņš?

Viesturs Luka-Indāns: Protams. Ļoti svarīgi, jo te jādarbojas taču man! Ir svarīgi, ar kādām sajūtām un domām strādā. Arī tad, ja ņem strādniekus, vēlams viņus pabarot un gādāt, lai viņi ir priecīgi un labi jūtas.

I.D.: Vai tad šo pirtiņu pilnīgi viens pats uzbūvējāt?

V.L.-I.: Pilnīgi visu nē, palīdzēja mans tuvs draugs. Aprīlī te vēl bija zālīte. Pirmo reizi pirti iekurinājām 23.jūnijā. Tagad es pabeigšu nojumi un vēl fasāde jāpabeidz.

Pirtiņa ir būvēta un plānota pēc vēdiskās arhitektūras principiem, lai maksimāli pastiprinātu pozitīvo enerģiju un bloķētu negatīvo. Arī šim zemes gabalam dienvidrietumu gals ir pacelts uz augšu, lai labā enerģija krātos, sliktā aiztecētu. Iekšā dzīvojamā mājā ir speciāli viss krāsots noteiktās krāsās, uguns atrodas savā, ūdens savā vietā.

I.D.: Kas tie par augiem, kas pirtiņā gar malām sakārti?

V.L.-I.: Vībotnes, asinszāles, vīgriezes, piparmētras, pelašķi, kumelītes un citi ārstniecības augi - mani favorīti, lai būtu papildus aromterapija. Lai gaiss būtu sāļāks un patīkamāks, te ir trauciņš, kurā ieliets ūdens ar himalaju sāli.

Šo esmu nosaucis par Saules pirti, tāpēc pie sienas ir Saules jantra. Es uzskatu, ka šai pirtij ir divas sirdis - viena - krāsns, un otra ir šī. Cilvēkiem saulītes pietrūkst, un šī ir Saules pirts.

Viestura sieva Zane ir pagatavojusi pusdienas. Jau iepriekš esmu informēta, ka gaļas nebūs, jo Viesturs to neēd. Ēdiens izrādās netverami gards. Tas sastāv no trim daļām: vienā ir pupiņas un biezpiena siers, otrā ceptas kartupeļu ripas ar tomātu, sīpolu un sieru, trešā daļa ir svaigi gurķīši ar krējumu. Nojaušu, ka garšīgums saistīts arī ar prasmi lietot garšvielas. Pēcāk veikala plauktā atrodu raudeni un citas garšvielas, kurām agrāk nepievērsu uzmanību.


ZELTA VAGONS BEZ OGLĒM

„Pirms tam es domāju, ka laime ir saņemt algu, piektdienas vakarā doties ballēties, sestdien turpināt un svētdien izgulēties…”

I.D.: Kas jūs esat?

V.L.-I.: Es sevi uzskatu par dvēseli, kas ciemojas šajā ķermenī, bet nevaru galvot, ka esmu dziļi sirdī sevi pieņēmis, ka esmu dvēsele, nevis tas, ko redzu spogulī.

I.D.: Kā jūs nonācāt līdz domām par dvēseli un vēdiskajām zināšanām?

V.L.-I.: Esmu vienmēr bijis dzīves baudītājs un izmainītu apziņas stāvokļu meklētājs.

I.D.: Kā jūs tos meklējāt? Pīpējot zālīti?

V.L.-I.: Ir dažādi veidi. Katrs zina, kādi tie ir – kā nu kuro reizi sanāca, tā es mainīju to savu apziņu. Es dzīvoju tipisku jaunieša dzīvi, tā liels vairums dzīvo arī patlaban. Naktsklubi, disenītes un tādā garā.

Agrāk šie meklējumi nebija ne man, ne videi draudzīgi. Kad sāku saprast, ka es vienīgi degradējos, tad vajadzēja kaut ko sākt mainīt. Arī vecāki  iespaidoja.

Gadījās, ka uz Latviju bija atbraucis krievu ārsts un psihologs Oļegs Torsunovs, kurš stāstīja par vēdisko filozofiju. Toreiz, 22 gadu vecumā, es nokļuvu uz viņa lekcijām ”Veiksmes ābece”. Pēc pirmās lekcijas sapratu, ka jābeidz pīpēt un to arī izdarīju. Šajās lekcijās tika dotas zināšanas par to, ka ir iespējas, bet netika pateiktas receptes.

Pēc mēneša atgriezos vecajās sliedēs. Vēlāk atkal mamma aicināja kaut kādas lekcijas paklausīties, un es pamanīju, ka šīs lekcijas, kas šoreiz bija par attiecībām, vada tas pats cilvēks, kurš toreiz klausījās Torsunovu un kuru lektors ieteica kā ļoti labu cilvēku. Tas bija Ruslans Narušēvičs, un viņš skaidroja, ka attiecības ir viens no avotiem, no kuriem var smelties laimi. Bet pirms tam es domāju, ka laime ir saņemt algu, piektdienas vakarā doties ballēties, sestdien turpināt un svētdien izgulēties – tā bija mana laime un dzīves jēga.

Ruslans arī stāstīja, kāda sieviete jāmeklē par sievu.

I.D.: Kādas tad vīrieši meklē?

V.L.-I.: Tādas sievietes, kuras spēj vīrieti iedvesmot, sievietes ar psihisko spēku. Iedomājieties, ka vīrietis ir kā lokomotīve, bet lai tā ietu uz priekšu, ir vajadzīgas ogles. Un tad ir vagoniņš, kas ir sieva, kuru vīrs velk. Psihiskais spēks izpaužas kā ogles, kas ir vagonā – vīrietis iet uz priekšu, visu gādā, uztur ģimeni. Mūsdienās ir ļoti izplatīta situācija, ka ir apzeltīts vagons, bet bez oglēm.

I.D.: No kā ir atkarīgs sievietes psihiskais spēks?

V.L.-I.: No tā, kā viņa dzīvo. Jo meitene tīrāka, jo attiecību skaits viņai ir mazāks, jo psihiskā spēka viņai ir vairāk. Satikties ir labi, viss kārtībā, bet gulēt nevajag ar kuru katru. Ikvienu vīrieti, ar kuru sieviete pārguļ, viņa pieņem kā vīru un atdod to labāko, kas viņai ir, atdod savu psihisko enerģiju. Un, ja godīgi, tad lielākā daļa vīriešu negribēs sievieti, kurai bijis simts citu pirms viņa.

Tas pats attiecas uz alkohola un narkotiku lietošanu. Ja vīrietis ir degradējies, tad viņš, kad beidzis lietot, var atkal attīstīties, bet, ja sieviete ir degradējusies, viņai augt ir daudz grūtāk. Mēs jau esam ievērojuši, ka sievietes, kuras sāk pārmērīgi lietot alkoholu, ātri nogrimst un viņām ir mazas iespējas no tā purva izrauties.

I.D.: Nu, daļa sieviešu jau arī kā aptrakušas meklē vīriešu uzmanību. Ja nekas nopietns neveidojas, tad krīt jebkura apskāvienos. Ja pie vīra tikt nevar, tad vismaz padzīvo jautri.

V.L.-I.: Tagadni mēs mainīt nevaram. Lai varētu mainīt nākotni, mums ir kaut kas jāgrib mainīt tagadnē. Tad, kad cilvēks ir beidzot sapratis, ka grib kaut ko mainīt un grib kaut ko darīt, tad atnāk tās lietas pašas no sevis. Tad, kad viņš ir gatavs, tad tas notiek. Es arī kādreiz nebiju gatavs neko mainīt.

I.D.: Kas tad jūs pamudināja tomēr kaut ko mainīt?

V.L.-I.: Biju sācis apmeklēt hatha jogu. Pēkšņi reiz ieraudzīju pie savām mājām jogas pasniedzēju. Kad jautāju, ko viņa te dara, pasniedzēja paskaidroja, ka šajā mājā dzīvojot kāds ļoti gaišs cilvēks, pie kura viņa atnākusi. Tolaik dzīvoju Torņakalnā. Es atjokoju, ka šajā mājā dzīvoju es un esmu tas vienīgais gaišais cilvēks. Pasniedzēja toreiz vien pateica, ka tad, kad pienāks laiks, es uzzināšu, kurš ir tas gaišais cilvēks.

Kaut kad vēlāk, kad mamma mani atkal aicināja uz lekcijām un es sāku klausīties, ko stāsta Ruslans Narušēvičs, uzzināju, ka tieši pasniedzējs Ruslans dzīvo manā mājā. Būdams ar mašīnu, es viņu sāku vadāt uz nodarbībām un atpakaļ.

Apmēram mēnesi apmeklēju lekcijas, bet paralēli mana dzīve tomēr turpinājās vecajās sliedēs. Pēc tā mēneša sapratu, ka nu gan reiz ir diezgan, un sāku citādāku dzīvi. Tas bija gandrīz pirms septiņiem gadiem.

I.D.: Kā tas bija - citādāk? Viens ir klausīties visādas gudrības, bet pavisam kas cits sākt kaut ko īstenot dzīvē.

V.L.-I.: Faktiski visus sliktos ieradumus atmetu, iefiltrējos vēlāk kā šoferis jau pašam Oļegam Torsunovam. Tā dzīvē iekārtojās, ka tēvs man bija uzdāvinājis mašīnu, un tā man kalpoja, lai es visādus gaišus cilvēkus vestu.


KALPOŠANA

„Mēs visi gribam kādam kalpot, - vai nu bērniem, vai sunim, kuru vedam ārā čurināt un barojam.”

I.D.: Kas ir jūsu profesija?

V.L.-I.: Esmu pabeidzis Latvijas Universitātes vadībzinātnes, bet nav sanācis nevienu vadīt. To, ka man būs jāstudē, es zināju, jo manā ģimenē ir daudz medicīnas darbinieku - ārstu un farmaceitu, un kur tad es tāds! Pašlaik strādāju celtniecībā un daru visu ko. Tad, kad es būšu pelnījis citu darbu, tad man tas arī būs. Pirts ir mans hobijs un sirdslieta.

I.D.: Kā jūs uztverat pasauli un vēdiskās zināšanas, kas pie jums atnākušas?

V.L.-I.: Visas zināšanas iesākumā tiek dotas, lai cilvēku izvestu laukā no neziņas jeb tumsības pasaules. Pirmajā fāzē zināšanas atrauj no sliktajiem ieradumiem un no degradēšanās. Tad ir jautājums, ko darīt tālāk. Dievs šai pasaulē ir izpaudies visdažādākajā veidā un formās. Katram mums patīk citi cilvēki. Man, piemēram, vislabāk patīk mana sieva, taču kādam citam vislabākā ir viņa sieva . Es esmu izvēlējies, kā es veidoju attiecības ar Dievu.

I.D.: Kā tad?

V.L.-I.: To es jums nestāstīšu, tas man ir privāti. Vienīgais, ko varu pateikt, ka mani ar Dievu saista draudzīgas un mīlestības pilnas attiecības.

I.D.: Ko Dievs grib, kā viņa draugs lai dzīvo?

V.L.-I.: Nemācēšu pateikt, jo neesmu Dievs. Varbūt ne gluži, kā viņš grib, bet kā viņam patīk? Dievam patīk, ka cilvēki dzīvo saskaņā ar dabu un saprot savu īsteno stāvokli. (Zane piebilst: „Lai cilvēks neizmanto ļaunprātīgi viņam dotās iespējas, neizmanto tās savtīgi.”)

Mēs visi gribam kādam kalpot, - vai nu bērniem, vai sunim, kuru vedam ārā čurināt un barojam. Vai kalpojam darbam, darot visu, ko liek un citus iepriecinot. Vai mēs kalpojam valdībai, tai paklausot. Pat tad, ja mēs kādu uzcienājam ar tēju, mēs arī viņam savā veidā kalpojam. Pats svarīgākais saprast, kam kalpot ir vislabāk. Vai cauru dienu strādājam un mājās skatāmies televizoru, tā kalpojot seriāliem, vai saprotam, ka ir kaut kas augstāks un sākam kalpot augstākajam.

I.D.: Dievam, jūs domājat? Man rastos pretestība, ja kāds man skandinātu, ka tas ir mans pienākums.

V.L.-I.: Brīvprātīgi. Ir atšķirība, vai sakāt bērnam, lai izmazgā māju un par to dabūs 50 santīmus, vai bērns saka, ka izmazgās māju, lai mammai būtu prieks. Tāpat attiecībās ar Dievu – vai nu mēs kaut ko darām, lai par to kaut ko iegūtu, vai mēs vienkārši gribam viņu iepriecināt.

I.D.: Kāds lasīs jūsu teikto un iebildīs - kam viņam tas Dievs vajadzīgs, kāda ir jēga viņu iepriecināt?

V.L.-I.: Tā es jūtos daudz labāk.

I.D.: Vai tāpat, kā labu darot, jebkurš mēs jūtamies labāk?

V.L.-I.: Kad esmu to darījis apzināti un koncentrēti, ir tāds gandarījums, ko nevar dabūt ar materiālajām lietām.


DARBS AR PIRTS GARU

„Kā tu sajūti, tā ir jāper. Dažas no manām pēršanas tehnikām ir tādas, ko nekur neesmu mācījies, tās vienkārši ir atnākušas pašas pie manis”.

I.D.: Kā sākās jūsu interese par pēršanos un pirti?

V.L.-I.: Jau pirms kādiem desmit gadiem mana mamma ļoti aktīvi gāja uz pirtīm.

I.D.: Atkal mamma? Viņa jums ir bijusi visu laiku kaut kāds paraugs?

V.L.-I.: Mamma īstenībā ir visa iesācēja. Tieši viņa man pateica, ka jāiet uz Torsunova lekcijām, viņa mani ievilka pirts lietās. Ar pirtīm bija tā, ka katru reizi viņa nāca mājās un priecājās, cik tas ir forši. Un kas no tā dēlam? Man vieglāk dzīvot, kad mamma ir priecīga.

Reiz viņa mani pielauza aiziet līdzi. Nopēra mani pa īstam, un tās sajūtas bija fantastiskas. Tāds lidojums! Turklāt nekas kaitīgs nav jālieto, lai izmainītu apziņas stāvokli. Galvenais, ka pēc tam nav slikti, pēc tam ir tikai labi un liela pacilātība.

I.D.: Sakāt apmeklēt pirti?

V.L.-I.: Jā, bet pēc diviem trim mēnešiem sapratu, ka man pašam kaut kas jāmācās. Jo man nepatika tas, ka visu laiku mani tikai per. Skatoties, kā citi to dara, sāku mācīties.

I.D.: Vai ir vajadzīgas kaut kādas sistematizētas grāmatu zināšanas, kā jāper?

V.L.-I.: Es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no sajūtām. Kā tu sajūti, tā ir jāper. Dažas no manām pēršanas tehnikām ir tādas, kuras nekur neesmu iemācījies, tās vienkārši ir atnākušas pašas pie manis.

I.D.: Vai visi pirtnieki brīvi improvizē?

V.L.-I.: Nē. Kad biju šovasar starptautiskajā pirtnieku čempionātā, tad bija jūtams, ka ir tādi pirtnieki, it īpaši no Austrumu puses valstīm, kuriem ir izstrādāta programma, ar kuru viņi katru reizi dodas uz pirti. Iespējams, tāpēc, ka krievu pirtīs ir lielāks karstums un tur nevar daudz muļļāties, bet ātri jārīkojas un gatavs.

I.D.: Jūs pirms intervijas minējāt, ka slavenais psihoterapeits un pirtnieks Juris Batņa ir jūsu skolotājs.

V.L.-I.: Te man atkal jāpiemin mamma. Pirms dažiem gadiem viņa pēkšņi sāka stāstīt par kādu televīzijas raidījumu, kurā bijis Juris Batņa, viņam būšot pirts skola, un man uz turieni vajadzētu aizbraukt. Visu procesu es jau sen zināju, bet man nebija teorētiskās bāzes. Sāku pie viņa mācīties.

I.D.: Kā kļuvāt par 2011.gada Latvijas pirtnieku čempionāta uzvarētāju?

V.L.-I.: Patiesībā tās bija pirmās pirtnieku sacensības, kurās piedalījos pēc Batņas skolas beigšanas. Atceros, ka bija dziļš sniegs agrā pavasarī.

I.D.: Kad nezinātājs palasa, kā vērtē pirtnieku čempionātā, tad vēsts par to, ka žūrija sēž uz augšējās lāvas un vērtē „darbu ar pirts garu” skan kaut kā amizanti. Kā var vērtēt darbu ar pirts garu?

V.L.-I.: Tas ir vienkārši – uzmet ūdeni karstajiem pirts akmeņiem, veidojas gariņš. Un tad ir jautājums, ko ar to garu izdara? Vai nu tas iziet pa skursteni ārā, vai uzskrien augšā un sēž pie griestiem bezdarbībā, vai arī pirtnieks spēj to novadīt uz cilvēku.

I.D.: Vai ir svarīgi, cik sitienu veic peramajam, pa kuru vietu, kāds ir pēršanas ritms?

V.L.-I.: Pēršanas tehnikas ir dažādas. Ir arī sitieni ar gaisu, glaudošie, nereti tā ir kā deja ar savu ritmu, var likt kompreses, braucīt. Čempionātos vērtē arī to, cik daudzveidīgs un prasmīgs ir pirtnieks. Arī skatās psiholoģiskās dotības kontaktēties ar cilvēku, vēro prasmi cilvēku atdzesēt. Vērtē slotiņas, no kāda koka tās ir, kādā secībā pirtsslotas tiek lietotas.

I.D.: Padalieties ar pamata zināšanām par slotām.

V.L.-I.: Ozols ir izteikta vīriešu slota. Tai ir ļoti spēcīga enerģija. Liepa ir sieviešu slota, ar maigu enerģiju. Pīlādzis ir aizsardzībai, apse noņem visu slikto, kļava ir līdzsvaram.

I.D.: Kā tad tīri praktiski tas notiek? Atnāk pie jums svešs cilvēks uz pirti. Kā jūs zināt, kā būs labi tieši šim cilvēkam, kā viņu pērt?

V.L.-I.: Es to nezinu. Vispirms es parunāju un cenšos noskaidrot viņa veselības stāvokli, jo ir arī tā, ka pie noteiktām slimībām nedrīkst iet pirtī. Piemēram, cilvēku ar paaugstinātu asinsspiedienu nedrīkst peldināt aukstā baseinā. Jānoskaidro, vai nav kādas alerģijas.

Pirtī nedrīkst uz dullo visi iet iekšā tajā augstajā gaisa temperatūrā, jo tas ir ļoti smags treniņš cilvēka ķermenim, it īpaši sirdij un asinsvadiem. Vienam met vairāk garu, lai ir lielāks karstums, citam ir mērena temperatūra un pirts vēl tiek vēdināta.

I.D.: Citam galva reibst pēc pirts, citam galva sāp…

V.L.-I.: Trīs galvenās pirts lietas ir karstums, mitrums un gaiss. Ļoti bieži pirtnieki gādā tikai par mitrumu un karstumu, bet par gaisu aizmirst. Galva sāp, ja trūkst skābeklis. Vai arī par ilgu būts pirtī.

I.D.: Vai pirtī var tikt vaļā no slimībām?

V.L.-I.: No slimībām gluži nē, bet no kaut kādām kaitēm, piemēram, ja sāp plecs vai locītavas, vai mugura.

Pirtī es cenšos sajust, kas kuram cilvēkam vairāk vajadzīgs. Kad sākas pēriens, cenšos sajust cilvēku, atslēgt pats savu prātu, lai nedomātu, kā jādara, un daru tikai tā, kā es jūtu.

I.D.: Bez izstrādātas programmas?

V.L.-I.: Jā, es nekad iepriekš nezinu, kāds būs pēriens.

I.D.: Vai jums palīdz šajā procesā arī reiki?

V.L.-I.: (Pasmejas) Ne gaismas, ne zvaigznes neredzu..! Jums jau zināms, ka reiki ir Dieva enerģija, kas plūst caur cilvēku, es tikai palūdzu, lai palīdz man ar šo enerģiju iedot to, kas vajadzīgs konkrētajam cilvēkam.

I.D.: Tātad rokas jūs neliekat uz cilvēka?

V.L.-I.: Tā kā man ir reiki otrā pakāpe, tad man nav jāpieskaras, es varu strādāt no attāluma un šīs vibrācijas nodot tālāk. Tik, cik cilvēks var uzņemt, tik arī uzņem.

Kad es ļaujos un darbojos kā instruments augstāko spēku rokās, tad pēriens iznāk brīnišķīgs un pats labi jūtos, bet tiklīdz sāku domāt, ka pats esmu gudrs un viss notiek pateicoties man, tad uzreiz man ir slikti, sāp galva un ir slikta dūša.

Ir gadījies, ka cilvēks guļ un es nezin kāpēc neko citu neesmu pēris, kā tikai pēdas, vai koncentrējies uz kādu enerģētisko centru.

I.D.: Vai ir kaut kas jādomā līdzi, kā enerģētiski sakārtot?

V.L.-I.: Tur ir tā lieta, ka nevajag domāt. Citādi tu esi saimnieks, kas izdomājis, ko tam cilvēkam vajag.

I.D.: Tad varbūt visu dzīvi tā jādzīvo, ka tikai palūdz palīdzību no augšas un pats neko nelem un darbojies pēc sajūtām?

V.L.-I.: Ja cilvēks lieto jebkādas vielas, kas rada atkarību, tad viņa smalkais ķermenis ir novājināts un nestrādā intuīcija. Ja cilvēks dzīvo pareizi, tad var vadīties pēc intuitīvās informācijas, bet ja cilvēkam nav tik labi ieradumi, tad gan to nevajadzētu.

Dziļi sirdī cilvēks, kurš dzīvo šādu dzīvi, saprot, ka tā nav īsti laba. Kad es savulaik gāju uz kādu klubu, bija iekšēja trauksme un apziņa, ka varbūt nevajag, bet tad, kad slieksnis pārkāpts, viss tiek aizmirsts un viss ir labi.

Šai brīdī Zane atnes saldo ēdienu. Klusiņām nodomāju, kad tikai nebūtu kaut kas ļoti trekns. Tie ir sīki sagriezti augļi ar dažādām piedevām, tostarp kondensēto pienu, kanēli un indijas riekstiem, kas izrādās bezgala garšīgi.


NO SASILDĪŠANAS LĪDZ „IEMARINĒŠANAI”

„Man nepatīk tā runāšana par čakrām. Ir tādi, kas runā par bloķētām čakrām, saka, ka čakras nestrādā, ka tajās ir caurumi.”

I.D.: Vai stāstāt visiem un lepojaties, kāds garīgs un pareizs esat?

V.L.-I.: Ar lepnumu man viss ir kārtībā – es ik pa brīdim tieku nolikts pie vietas… Kad mans lepnums izaug, tam iedod pa kļocku. Piemēram, tā notika šīs vasaras starptautiskajā pirtnieku čempionātā, kad mans lepnums dabūja pa ausīm, jo es netiku finālā. Mans lepnums gan saka, ka biju vislabākais…

I.D.: Kāpēc jums tā cilvēku pēršana ir vajadzīga?

V.L.-I.: Pirts ir mans hobijs, kas komerciāls kļuvis tikai pēdējā laikā. Jārēķinās, ka šim pirts rituālam ir arī izdevumi. Sākot ar to, ka vajadzīga malka pirts krāsnij, arī medus, šokolāde, tējas, maskas, mans laiks. Bet man ļoti patīk to darīt un patīk redzēt cilvēkus, kādi viņi ir pēc pirts procedūrām. Pats galvenais, ka cilvēks kļūst priecīgs, un tāpēc man patīk to darīt.

I.D.: Ir cilvēki, kas pirti uztver kā kādu seksuālu vietu vai, iespējams, no tās gaida kaut ko saistībā ar seksualitāti? Vai to esat sajutis?

V.L.-I.: Nē. Nekā tāda neesmu jutis. Nāk cilvēki, kuri grib relaksēties pēc saspringtas nedēļas un pirti izmatot kā antidepresantu. Dažam ir kreņķi, galīgi nospiests, nav enerģijas. Pēc pirts tie cilvēki jūtas svaigi, tīri un piepildīti. Prāts nomierinās un cilvēks ir sakārtots.

I.D.: Vai pie jums cilvēkam jāģērbjas plikam?

V.L.-I.: Nē, kā pats vēlas. Ja grib, pat var atstāt džemperi… Mani nekas nesatrauc. Cilvēkiem saku, ka jāatstāj tik daudz drēbju mugurā, lai justos labi. Ja tā jūtas labāk, ejam bez drēbēm. Ir pilnīgas muļķības, ka, ja paliks biksītes kājās, tad kaut kas nebūs kā vajag.

I.D.: Kā tas jūsu rituāls notiek?

V.L.-I.: Vispirms ejam sasildīties. Tad nākam ārā un ir skrubītis plus masāža. Skrubējamies ar sāli, kuram pievienota vai nu mandeļu, vai sezama eļļa un kāda ēteriskā eļļa. Var būt skrubim klāt arī vībotne vai kumelīte, vai piparmētra – visādas zālītes. Tad seko nākamā sildīšanās. Tikai trešajā reizē ir pēriens – tas ir iepazīšanās pēriens cilvēka smalkajam ķermenim. Tad atkal dodamies laukā un atpūšamies. Pēc tam seko lielais pēriens, kur fiziskais ķermenis „dabū pa ausīm”. Reizēm izmantoju karstos vulkāniskos akmeņus masāžām, reizēm lieku kompreses, reizēm izmatoju citrusaugļus vai medu. Tā ir brīva improvizācija.

Pēc lielā pēriena ejam baseinā vai aukstā dušā - kā kurš vēlas. Tam seko izlīdzinošais pēriens. Piemēram, kad cilvēks revidē grāmatplauktu, tad pēc tam, kad viss nevajadzīgais ir izmests ārā, pārējās grāmatas un papīrus smuki sakārtojam. No lielākā uz mazāko un vēl alfabēta secībā. Tāpat darām ar ķermeni.

I.D.: Sakārtojat čakras?

V.L.-I.: Man nepatīk tā runāšana par čakrām. Ir tādi, kas runā par bloķētām čakrām, saka, ka čakras nestrādā, ka tajās ir caurumi. Ir bijis tā, ka cilvēks man stāsta, ka tas un tas konstatējis, ka viņam bloķēta otrā čakra… Es saku: „Tad tu te nesēdētu, ja tev būtu bloķēta otrā čakra!” Neviena čakra nekad nevar būt bloķēta, izņemot situāciju, kad guļam koka kastē…

I.D.: Vai ar izlīdzināšanu un „grāmatplaukta” sakārtošanu jūsu pirtī viss beidzas?

V.L.-I.: Nē, tad vēl liekam maskas un tinamies plēvēs. Maskas var būt ar šokolādi, māliem, aļģēm – kā kuru reizi. Kad cilvēks „iemarinējas”, tad pēc brīža „gurķītis ir gatavs”! Tad vēl atpūšamies un dzeram tēju.

I.D.: Pirts ir kam? Fiziskajam ķermeņiem, enerģētikai vai garam?

V.L.-I.: Visiem trijiem. Tā ir ļoti laba asinsvadu sistēmai, ādai, aknām, tas ir detoksikācijas process, jo viss nelabais nāk laukā griezdamies. Pirts vairo entuziasmu un prieku, nomierina nervu sistēmu.

I.D.: Ko darāt, ja pie jums atnāk kāds galīgais maita?

V.L.-I.: Pie manis maitas nenāk.

I.D.: Bet varbūt saka: „Nu, parādi, ko tad tu proti! Redzēs, vai man būs kāds labums…”

V.L.-I.: Tādi ir gadījušies, bet pēc brīža cilvēks mainās. Vienkārši – ja tev smaida, tad nevari būt īpaši ilgi dusmīgs. Cits atnāk un papukojas, bet, ja līdzi nepukojas, tad tas pāriet un tā nav problēma.

I.D.: Vai čīkstuļi arī gadās?

V.L.-I.: Bija viena tāda kundze. Bet nevajag domāt, ka cilvēki, kuri čīkst, gaida padomus un problēmu risinājumu. Čīkst tie, kuri vienkārši grib pačīkstēt. „Man nav darba, man nav naudas, man nekā nav!” Bet vai tu biji aizgājis uz turieni? „Ko tad es tur iešu, tur jau tādi paši nelieši...” Bet varbūt vari iet tur? „Ko tad es – strādāšu par kapeikām!?” Tādas sarunas nekur neved un ir bez jēgas.


PRIEKI UN BĒDAS

„Viss, kas notiek, tas notiek uz labu. Un, ja notiek kaut kas slikts, tad tas ir kaut kā laba sākums.”

I.D.: Kādi ir jūsu tālākie mērķi?

V.L.-I.: Tālākie mērķi? Kā vējš pūtīs… Pats galvenais ir pieņemt līdz galam to, ka esmu dvēsele. Vēdiskās zināšanas skaidro, ka esam šeit uz Zemes tāpēc, ka mums apnika Dievam kalpot un gribam, lai kalpo mums. Daudzi cilvēki savā dzīvē arī cenšas to īstenot.

I.D.: Vai jūsu draugi vai darba kolēģi neuzskata, ka esat bišķi nojūdzies ar kaut kādiem dieviem un pirtīm?

V.L.-I.: Agrāk tā domāja vairāk, tagad mazāk. Par pirtīm viņi neko nesaka, jo visi draugi, kas atnāk, tiem ļoti patīk. Bet to, kas attiecas uz Dievu un manām privātajām attiecībām ar viņu, cenšos par to nerunāt un nevienam neko neuzspiest.

I.D.: Vai turpināt apmeklēt kādas lekcijas?

V.L.-I.: Jā, man ir savas autoritātes. Kaut vai jau pieminētais Oļegs Torsunovs un vēdiskais psihologs, Dņepropetrovskas Jogas un meditācijas skolas direktors Aleksejs Meredovs.

I.D.: Daži uzskata, ka mums nevajag ne Japānas reiki, ne Indijas, ne Krievijas zināšanas, ne svešas reliģijas, jo mums ir savas senās baltu zināšanas, latviešu dievības, baltu zīmes. Kā jūs to komentētu?

V.L.-I.: Super! Man arī patīk viss, kas ar latvisko saistīts. Redziet, tur augšā ir Māras zīme, uz pirts krāsns ir jumis, uz āra kamīna ugunskrusts, bet manā logo ir Saules zīme.

I.D.: Vai citus pamācāt, kā jādzīvo?

V.L.-I.: Man ir tāds trūkums, atzīstu, ka man patīk pamācīt. Cenšos sevi ierobežot šajā jautājumā. Kaut gan ir tādi draugi, kuri dara kaut ko šķērsām un tad es domāju, kas tad esmu par draugu, ja nepateikšu, ko domāju.

I.D.: Kā uztverat kādas neveiksmes un sliktas lietas savā dzīvē?

V.L.-I.: Viss, kas notiek, tas notiek uz labu. Un, ja notiek kaut kas slikts, tad tas ir kaut kā laba sākums.

Ir tāds stāstiņš. Bija kādam vīram skaists zirgs un dēls. Garām jāja ķēniņš, ieraudzīja zirgu un lūdza to pārdot. Vīrs teica, ka nepārdos, kaut viņam piesolīja lielu naudu. Kaimiņi teica: „Tāda laime viņam pagadījās! Būtu nopircis desmit zirgus par tā viena zirga naudu. Pilnīgs muļķis!” Kaimiņš tikai noteica, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Pēc laika zirgs aizmuka. Kaimiņi: „Nu, re, tāda laime bija, no tās atteicās, bet tagad zirgs ņēma un aizmuka.” Vīrs atbildēja: „Viss, kas notiek, notiek uz labu.” Pagāja vēl laiks, zirgs atskrēja atpakaļ ar desmit savvaļas zirgiem. Kaimiņi: „Nu, jā, tad laime, tad nelaime, tagad atkal liela laime!” Pēc mirkļa saimnieka dēls izjāja ar zirgu, nokrita un salauza roku. Kaimiņi, protams, to novērtēja par nelaimi, bet vīriņš kā parasti atteica, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Drīz valstī sākās karš, visus jauniešus iesauca dienestā, bet dēlu ar lauzto roku nepaņēma…

Galvenā doma ir tā, ka mēs nekad nezinām, kas ir labi un kas ir slikti. Ir svarīgi pret visu attiekties vienādi. Par lieliem priekiem nevajag pārāk sapriecāties un par lielām bēdām nevajag pārāk bēdāties, viss ir jāuztver mierīgi. Ja cilvēkam ir zināšanas, tad viņš prot pieņemt gan nelaimes, gan bēdas.

Populārākais, kad ir grūti, sākt kaut ko lietot, lai aizmirstos, bet ir iespēja sākt ar sevi strādāt. Kaut vai sēdi un skaiti lūgšanas.

I.D.: Vai Indijā esat bijis?

V.L.-I.: Vienu reizi biju, plānoju vēl braukt.

I.D.: Ko jūs tur darījāt?

V.L.-I.: Mācījos mīlēt Dievu, kā viņš mīl mani.

I.D.: Vai jūs interesē, kas politikā notiek?

V.L.-I.: Nē, neinteresē, jo ir lietas, kuras es varu ietekmēt, un ir lietas, kuras nevaru ietekmēt. Kādu valdību esam pelnījuši, tāda mums arī ir. Valdība jau ir laba, viss ir kārtībā, neviens badā nemirst. Ja būsim ko vairāk pelnījuši, tad būs labāka valdība.