Pirmdiena, 2020. gada 19. oktobris

Drosma, Drosmis, Elīna

Otrdiena, 27. marts (2012) 12:07

Artis Bute. Gleznu režisors no Pūpolsvētdienas caur „Pink Floyd” (7) 


Mākslinieks Artis Bute mīt kāda Rīgas nama sestā stāva bēniņos. Gatavojot kafiju, viņš atzīstas, ka uz sava jumta baudījis pirmo marta saules peldi, ka prot grilēt medījumus un pagatavot jēra gaļu. Fonā uzbāžas senās izstādes „Art is cool!” plakāts. Artis vedina pie galda, uz kura top glezna. Uzmanību saistošo sīko ornamentu nokļūšana tajā paliek noslēpums.

I.D.: Izpētīju, ka jums tūlīt 30. martā būs dzimšanas diena, turklāt esat dzimis svētdienā.

A.B.: Nevis parastā svētdienā, bet 1958. gada Pūpolsvētdienā - precīzi mammas un tēta kāzu gada jubilejā. Pateicoties manam tēvam, man pat ir saglabājusies tās dienas kalendāra lapiņa.

I.D.: Kurš atklāja, ka jums ir zīmēšanas talants?

A.B.: Mamma pamanīja. Ka bērns nevis dzenā bumbu pagalmā, bet sēž un ar zīmulīti čikina papīru. Jau no pirmās klases mani sūtīja uz Rīgas Pionieru pils zīmēšanas pulciņu, bet tētis uzstāja, ka dēlam vajag iemācīties peldēt, līdz ar to slodze bija pamatīga. No peldēšanas man platie pleci. Vēlāk vecāki mani pārbīdīja uz Rozentāla Mākslas vidusskolu. Ja es salīdzinu krāsās, tad tie pieci pirmie gadi, ko mācījos Rīgas 49. vidusskolā, bija pelēkā tonalitātē, bet Rozentāla skolā bija vaļā viss krāsu spektrs.

I.D.: Sakiet, kā parasts cilvēks lai atšķir labu mākslu no sliktas?

A.B.: Nav labas un sliktas mākslas, bet ir māksla, kas patīk un māksla, kas nepatīk. Patikšana atkarīga no tā, kādā vidē katrs ir audzis, kāda ir izglītība, iekšējā mentalitāte, kultūra, un ko cilvēks saskata par labu esam.

I.D.: Tante laukos apstāsies pie uzgleznotas puķes vai bērza, bet par jūsu darbiem var gadīties, ka pateiks – kas tie par murgiem?

A.B.: Tas, ko jūs sakāt - puķītes, kociņi un bērziņi - tas viss studiju laikos ir zīmēts simtiem tūkstošu reižu. Tas ir akadēmiskās izglītības pamatā. Pēc tam viens mākslinieks paliek pie bērziņiem, kociņiem un puķēm – viņam tas patīk, bet cits izvēlas abstrakto mākslu, kas daļai cilvēku nav saprotama un pieņemama. Savukārt ir tādi, kas jūk prātā abstraktās mākslas dēļ.

I.D.: Kā jūs skaidrojat šo prātā jukšanu?

A.B.: Šāda māksla rosina tēlaino domāšanu. Šie darbi neapnīk, abstraktā māksla, ja tā ir kvalitatīva un emocionāli piepildīta, uzlādē, katram sniedz kaut ko citu un ir kā ūdenskritums – tu skaties un skaties… Tā ir atklāsme, kas atnāk ar laiku, kad dzīvo vienā telpā ar darbu.

I.D.: Jūs sakāt – emocionāli piepildīta. Tas nozīmē, ka jums pašam ir jāspēj to piepildīt?

A.B.: Loģiski.

I.D.: Vai jūs varat arī vienlaikus pļāpāt pa telefonu un gleznot?

A.B.: Absolūti izslēgts! Es klausos mūziku. Ir kaut kāda enerģija, ko strādājot es ielieku savā gleznā. Telefons var izsist no domāšanas ritma. Vislabāk ir gleznot vienatnē, it īpaši, kad sāc jaunu domu un to vajag ietērpt krāsu gammā un citos izteiksmes līdzekļos.

I.D.: Jūs teicāt, ka klausāties mūziku. Kādu?

A.B.: Man ir viena īpaši mīļa grupa no 1973. gada – angļu rokmūziķu „Pink Floyd” mūzika, kas nav apnikusi gadiem. Pa retam arī mūsu laiku elektroniskie instrumentālie noskaņu gabali, tādi kā „Cafe Delmar” un tiem līdzīgi.

I.D.: Vai uzreiz zināt, ko gribat katrā darbā ielikt?

A.B.: Citreiz zinu uzreiz, citreiz idejas pienāk klāt darba procesā. Reizēm, bet reti ir nosaukums un top glezna, bet parasti ir novele, ar cerību, ka kāds arī spēs izlasīt, kā esmu to domājis. Tas arī ir pamats, kad glezna dzīvo ilgi un neapnīk. Mana mamma saka tā: „Dzīve ir kā torte ar slāņiem, vienam pietiek tikai ar putkrējumu, lai izgaršotu, citam vajag vidiņu, bet, lai izbaudītu kopgaršu, ir vajadzīga arī tortes pamatnīte.” Man ir arī svarīgi, lai darbs būtu perfekti nostrādāts, lai katrs bildes kvadrātcentimetrs būtu perfekts.

I.D.: Jūs gleznojat arī pasūtījuma darbus. Ko tad cilvēki pasūta?

A.B.: Mani izvēlas cilvēki, kuriem patīk stils, kādā strādāju. Bieži galvenais tad ir, lai glezna harmoniski iekļautos konkrētajā vidē. Šeit tematikai nav tik liela loma, kā varētu domāt, bet ir bijuši arī savdabīgi pasūtījumi, pat ekscentriski, ja tā var teikt. Klients man uzticas.

I.D.: Kad pasūta ķebli vai galdu pēc parauga, tad ir skaidrs, kāds būs gala rezultāts, bet māksliniekam kaut ko pasūtot, nekad nevar zināt, kā tas izskatīsies. Vai ir gadījies, ka pasūtījumu nepaņem?

A.B.: Tikai vienu reizi manā jaunībā pasūtījums ir atteikts, kad biju jauns un dumjš students. Es nohaltūrēju, un cilvēks uzreiz to juta. Tas bija ne tikai milzīgs robs manā mazajā studenta budžetā, bet tā bija mācība visai dzīvei. Visam ir jābūt kvalitatīvam – gan amatnieciskajai, gan emocionālajai pusei.

I.D.: Kas mākslā ir amatnieciskums?

A.B.: Tas, kas ir saistīts ar darba virsmas sagatavošanu gleznošanai – gruntēšana, slīpēšana un atkal gruntēšana - es strādāju uz kartona. Darba procesā ir jāzina daudzas praktiskas lietas, pat saistītas ar rāmja formu un krāsu. Tam visam ir jābūt nevainojamam, lai pēc daudziem gadiem krāsa neluptu nost.

I.D.: Vai pasūtījuma darbos jūs arī ieliekat savu radošumu, emocijas?

A.B.: Ielieku pat vēl vairāk, nekā varētu domāt. Varbūt, ka atbildība un uzdevumi ir lielāki, lai pārliecinātu un noskaņotu darba ieguvēju un lai viņš būtu apmierināts. Tas ir sava veida izaicinājums.

I.D.: Vai jūs arī puķes gleznojat, ja kāds grib mājās pie sienas?

A.B.: Reizēm arī. Tās nav tikai puķes, bet klusās dabas atribūts. Protams, savā interpretācijā. Man ir tēmas, pie kurām strādāju gadiem. Mainoties man pašam, dzīves uztverei mainās arī piegājiens, kā gleznoju.

I.D.: Kādas tad jums ir šīs tēmas?

A.B.: Bezpriekšmetu māksla – jeb abstraktā māksla, Natura Morte jeb klusā daba un figurālā glezniecība – sieviete. Portretu man nav daudz - četri. Ar tiem strādāt ir ļoti sarežģīti, portreti ir vissgrūtākie, jo nes līdz papildus slodzi – atpazīstamību un cilvēka dvēseli.

I.D.: Vēroju Bulgārijas kūrortā, kā uz ielām vairāki cilvēki strādā un zīmē portretus, viņi to dara fenomenāli.

A.B.: Tas ir treniņš plus talants. Ļoti liels treniņš, darot to diendienā. Iespējams, tas ir šo mākslinieku dzīvesveids - cilvēkam patīk strādāt uz ielas un būt cilvēku uzmanības centrā. Rietumos šādi ielu mākslinieki ir sastopami vairāk nekā pie šeit, jo nav mums tik labu zīmētāju. Varbūt tas ir tāds savdabīgs dzīves stils vai aicinājums. Kāpēc gan ne!

I.D.: Cik maksā glezna?

A.B.: Jautājums par to, cik maksā glezna, man saistās ar stāstu no studiju beigu perioda. Brīvajā laikā uz brīvprātības principa bija iespēja zīmēt aktus, un šad tad pie mums uznāca rektors Indulis Zariņš. Tad likām zīmējumus pie malas un pļāpājām par dzīvi, šad tad iemalkojot konjaciņu. Vienu no tādām reizēm es atceros īpaši, tas ir saistīts ar jūsu jautājumu: cik maksā glezna?
Viņš mums stāstīja stāstu par mākslinieku, kurš bagātniekam apsolīja uzzīmēt gaili un norādīja, ka tas būs dārgi. Bet gailis būs gatavs pēc gada. Pēc gada bagātnieks atskrien un prasa savu gaili. Mākslinieks saka, ka vēl trīs nedēļas jāpagaida. Tad liek gaidīt vēl trīs dienas. Kad no jauna ierodas bagātnieks, mākslinieks uzliek lapu, čiks, čiks uzzīmē gaili un vaicā: „Vai jums patīk?” „O, jā - tas tik ir gailis!”
sajūsmā bagātnieks. Kad jāmaksā, bagātnieks iebilst, ka gailis uzzīmēts desmit minūtēs, bet par to tiek prasīta „tāda nauda!”. Mākslinieks viņu ieved otrā istabā, kur visas sienas ir vienos plauktos un tajos lapas. Izvelk vienu, otru, trešo lapu – visur ir gaiļi! Tātad – cik ilgi mēs strādājam un cik tas maksā?
Gleznas cenu visā pasaulē nosaka fakts, cik par to ir gatavs maksāt pircējs neatkarīgi no mākslinieka prasījuma, un pakārtoti – cik slavens tu esi un kāda ir tava mākslas kapicitāte, kam pieder tavas gleznas, cik slaveniem cilvēkiem. Vai tava glezna atrodas kādā no pasaules muzejiem un kolekcināru īpašumos.

I.D.: Vai tomēr varat pateikt kādas konkrētas pārdotas gleznas cenu?

A.B.: Vienas gleznas cenu varu atklāt, bet tas bija sen, deviņdesmito gadu sākums un summa bija 10 000 dolāru. Tiem laikiem liela summa. Bet parasti cena ir konfidenciāla vienošanās ar katru gleznas īpašnieku. Bez pārdotās gleznas cenas man būtiski ir ziedot labdarībai.

I.D. Gribētos zināt, kā īsti mākslinieki attiecas pret modelēm. Vai jūs saskatāt sievietē, kas jums pozē, sievieti?

A.B.: Attieksme pret modeli ir kā pret darba instrumentu, un modelis ir tikai modelis. Jo to nosaka cilvēks, telpa, laiks un darba uzdevums. Atceros, Rozentāla mākslas vidusskolas astotajā klasē mums bija pirmo reizi jāzīmē sievietes akts. Un toreiz, kad manā priekšā pirmo reizi nostājās kaila modele, skatījos uz viņu kā topošs vīrietis uz nobriedušu sievieti kādas piecas sekundes.

I.D.: Tikai?

A.B.: Jā. Uzreiz sāku zīmēt.

I.D.: Vai ir kāds tur debesīs vai uz pleca, kas jums palīdz?

A.B.: Drīzāk uz pleca. Čukst ausī: „Dari tā un dari tā..” Man ir intuīcija. Ir lietas, ko es jūtu – tur nevajag iet, to nevajag darīt. Intuīcija arī pasaka, ko un kā darīt, tā arī izrīkojas ar manām krāsām.

I.D.: Vai jums nekad nav teikts; „Nu kas tu par vīrieti – mākslinieks… Kas tad tas par darbu…!?”

A.B.: Nē, tikai skolas laikā, pirms es aizgāju uz rozentāļiem, mani citi puikas apcēla, saukāja par mālētāju, pieminēja bada maizi. Tagad viens no viņiem, kurš ir mans senākais draugs, saka, ka lepojas ar mani.

I.D.: Kas ir tie mākslinieki, kurus pats apbrīnojat?

A.B.: Tie, no kuriem esmu mācījies... Andris Freibergs man iemācīja telpisko domāšanu, Ilmārs Blumbergs - tēlainību, Oļģerds Kroders – jaunam studentam pašapziņu un drosmi realizēt sevi uz skatuves. Man ir scenogrāfa diploms - teātris un skatuves dzīve man velkas līdz.

I.D.: Dekoratīvisms…

A.B.: Jā. Un ne tikai. Uzstādījums kā tāds manās gleznās ir skatuve, un es pats esmu režisors savām gleznām.

I.D.: Vai jūs kādreiz skaisti apsēžaties pļaviņā un gleznojat ainavu?

A.B.: Reizēm jā, bet reti. Plenērs ir reizi vasarā, pārsvarā pie draugiem, kad atļaujos pastrādāt ar eļļas krāsām un audeklu, nevis ar akrilu kā parasti strādāju studijā. Parasti šos darbus uzdāvinu.
Kādās Lieldienās biju laipni aicināts uz Smilteni pie Ojāra Rubeņa uz Oliņ svētkiem. Tad nu izdomāju, ka varētu viņu pārsteigt ar plenēru. Paņēmu līdzi visu, kas nepieciešams āra gleznošanai un, izmantojot izdevību, klusi apģērbos savā spectērpā - skotelē ar krāsām un salmenīcā, molberts pār plecu un devos lejā, kur viesi sāka jau iestiprināties un šmorēt. Spriežot pēc izsaucieniem un aplausiem, līdzpilsoņi jutās visnotaļ pārsteigti. Tad tik vien vajadzēja kā godam uzgleznot. Protams, neiztika bez laba vēlējumiem procesā un mazas špicglāzītes degvīna iedvesmai. Izdevās!
Pēdējā savā plenērā es gleznoju „Ķoņu dzirnavas” Rūjienā. Kur gleznošu šogad, nemāku teikt.

I.D.: Kā vērtējat to, ka cilvēki mācās gleznošanu? Einars Repše, Ieva Bondare.

A.B.: Ne tikai smalkās aprindas, ir arī laukos gan skolotāji, gan grāmatveži, kas mācās gleznot. Tā ir šo cilvēku radošā izpausme, viņu nepieciešamība.

I.D.: Tas tāpat, kā Pūres mežstrādnieks Gvido Drage raksta haikas.

A.B. Talantīgi. Pats zinu tikai vienu:
Snieg
Nāk mājās Jānis
Pietiek.

Haikās ir noskaņas. Un tās var dažādi interpretēt.

I.D.: Kāpēc jums ir reti izstādes?

A.B.: Nebūtu pieklājīgi katru gadu taisīt izstādes. Man arī tās gleznas netop ātri. No nedēļas līdz trim nedēļām. 2005. un 2008. gadā man bija izstādes, pērn Pleskavā. Nākamā izstāde man būs 18. novembrī Pēterburgā, kur Latvijas konsulāts rīkos svētku pieņemšanu.

I.D.: Kādas jums attiecības ar politiku?

A.B.: 90-to gadu sākumā biju „Kluba 21” dibinātājs un dalībnieks, un tikos ar cilvēkiem, kuri vēlāk izveidoja varas partiju (Latvijas ceļš), tās bija ļoti interesantas sarunas, jo daudzi cilvēki bija lielas personības. Par to esmu pateicīgs Jānim Krūmiņam. Tur dzima ideja par radio SWH dibināšanu, arī citas idejas.

I.D.: Ko jūs pats šai klubā ieguvāt?

A.B.: Ieguvu māku komunicēt ar cilvēkiem, jo pēc savas būtības mākslinieki dzīvo savā domu pasaulē, bet ir jāiemācās sevi pasniegt un reklamēt.

I.D.: Kas jūs dzīvē kaitina?

A.B.: Neizdarība, paviršība, virspusējība, bezgaumība un paškritikas trūkums.
Man paškritika saka, ka neesmu asprātīgs. Man ļoti reti kad izdodas kādā pasēdēšanā perfekti iespraust kādu joku. Pēdējo ar laiku kaut kā esmu iemācījies pārvarēt, runājot sabiedrībā.
Mana mamma teica, ka vīrietim jāmāk runāt. Jāmāk pateikt tostu, jāprot uzņemt viesus. Vēl mamma teica – vienmēr, kad ej ārā no mājas, padomā, ka uz tevi skatīsies cilvēki. Ir svarīgi, kā tu sevi nes, kā esi saģērbies. Viņa arī pati to ievēro, kaut viņai ir 76.

I.D.: Jūs vairākas reizes pieminat savu mammu kā piemēru. Tas ir retums, jo biežāk vecākus noniecina – ko nu tur tā muterīte...

A.B.: Man vienmēr ir bijis respekts pret viņu – mamma lielāko sava mūža daļu nostrādāja Rīgas Kinostudijā par kostīmu mākslinieci. Tikai tagad ar gadiem esmu novērtējis, cik lielas pūles es viņai esmu prasījis, jo bija grūti ar naudām – kā viņa sitās, kā ņēmās. Latgaļu skuķis, kas savulaik atnāca uz Rīgu. Viņa ir stingra un prasīga.

I.D.: Kas jūs sajūsmina, kādi cilvēki patīk?

A.B.: Man patīk pozitīvie cilvēki, no kuriem varu paņemt to, kā manī nav. Varētu teikt, cilvēki, kas mani ceļ, dod stimulu attīstīties. Man patīk skatīties individuālos sporta veidus, piemēram, tenisu un golfu, jo tur viss atkarīgs no paša sportista. Es redzu, kā viņš ieiet spēlē, tāpat, kā es ieeju savā gleznā, viņam it kā atveras čakras un viss aiziet. Tur arī ir liela koncentrēšanās.

I.D.: Vai ejat uz citu mākslinieku izstādēm?

A.B.: Reti. Uz draugu izstādēm aizeju.

I.D.: Vai nav tā, ka īsts mākslinieks nevar noslēpt savu jūtu pasauli, un tā ir redzama gleznās?

A.B.: Jā. Man ir bijis dzīvē tāds grūts posms, kad es uztaisīju savu versiju par Rozentāla gleznu „Melna čūska miltus mala”. Man bija tik smagi, ka mana emocionālā darva, žultainums - tas viss tai bildē bija iekšā. Tā glezna pazuda. Nezinu, kur ir palikusi, bet vienkārši tās vairs nav.

I.D.: Jūs radāt darbus, ieliekot sevi, bet tos nopērk un gleznas aiziet no jūsu dzīves – vai tas nav skumji?

A.B.: Protams, ka mazliet ir savādi, bet ko līdz parakstu savu darbu, tā tas vairs nepieder man, tam jau ir sākusies sava dzīve un savs ceļš. Bet ir darbi, kurus nepārdodu. Man paliek iespēja gremdēties atmiņās savā mājas lapā www.artisbute.lv

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

Mainīt komentāru secību

princesite

2012-04-02 21:40:48

Ziņot

Fantastiskas gleznas,sen jau sapņoju par vienu sev mājās!!!!!!!!!! Lai viss izdodās arī turpmāk!!!!!

Aija

2012-03-30 09:22:25

Ziņot

Artiņ, katru gadu Tavā dzimšanas dienā es ar putekļu lupatiņu pāreju pāri Tavai gleznai! :) Lai ilgi vēl!

Saulīte

2012-03-29 08:42:03

Ziņot

Pink Floyd izsaka visu :) Mākslinieki ļoti simpātiski ļaudis!

jācis

2012-03-27 21:13:34

Ziņot

Es arī ne-bum bum, nezinu, vai tā ir māksla. Man labāk puķītes. Varbūt citādāk būtu, ka skatūtu tādu mākslu dabā.

Daiga

2012-03-27 21:01:13

Ziņot

Ļoti jauks cilvēks škiet. Mākslas darbi burvīgi. Prieks, ka PUARO dod iespēju iepazīt šādus cilvēkus.

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (7)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Interesanti

Kaut kas neredzēts! Labradors - futbola fans VIDEO (6) 

Suns no sirds priecājas par Portugāles valstsvienības iesistiem vārtiem.

Viņi piepeši ieraudzīja, ka smiltīs kaut kas kustas. Viens pēc otra parādījās... (2)

Pavisam parasti, tomēr bīstami augļi un dārzeņi (2)

Lūk, kādi "tusiņi" jārīko saviem četrkājainajiem mīluļiem! VIDEO (2) 

Iespaidīgi! Cilvēka un krokodila maigā draudzība (1) 

Neticami! Kā viņš to visu tur dabūja iekšā?! VIDEO (1) 

Smieklīgi: šie suņi ir aizmirsuši, kas viņi ir VIDEO

Kā ietaupīt laiku un naudu, iegādājoties mājokli (3)

Kristīne Kilupa ir nekustamo īpašumu aģente vienā no lielākajiem šīs jomas uzņēmumiem Latvijā. To, kā nepakļaut riskam darījuma drošību un ietaupīt laiku, mēģinot atrast mājokli, uzzinājām sarunā.

Maiks Taisons: "Es vairs neesmu cīnītājs"

Skolēns, kurš uzlaboja E-klasi, aicināts darbā starptautiskā industrijas gigantā (4)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv