Pirmdiena, 2020. gada 19. oktobris

Drosma, Drosmis, Elīna

Ceturtdiena, 23. februāris (2012) 10:20

Dakara bez skaņas un 5% slepenības (7) 


Marta žurnālā „Klubs” ar inženieri un autosportistu Andri Dambi sarunājas Aivars Pastalnieks. Ar žurnāla atļauju Puaro.lv publicē fragmentus no šīs intervijas.

Tas bija ne tikai braucēju, bet arī pasaules autointelektuāļu saiets. Pirmo reizi Dakarā startēja autiņš, kas pārvietojas bez skaņas. Elektriskās mašīnas autors – inženieris un autosportists Andris Dambis – divās Dienvidamerikā pavadītajās nedēļās piedzīvoja nebijušas emocijas, arī kosmisku spēku klātbūtni.


– Ir dzirdēts, ka pēc lielām  sacīkstēm Andris Dambis izrauj štepseli un nav sasniedzams.

– Pēc Dakaras ir citādi. Nekas nav mainījies. Vēl nedēļu pa nakti tu reāli brauc. Tā ir zīme, ka smadzenes ir pilnas. Šogad sapņos gan viss notika viegli un vienkārši. Arī tad, kad pagājušajā gadā saspringtā režīmā taisīju Oskaru, galva bija ļoti piesātināta. Ja naktīs sāku risināt inženieru problēmas, zinu, ka ir par daudz. Vajag atslēgties. Pēc Dakaras sapnī pats sev teicu: tas ir sapnis, nevajag piedalīties, jo mašīnas ceļo pāri okeānam, viss ir laimīgi beidzies, bet nevarēju pārtraukt. Tikai kādā piektajā naktī beidzot aizbraucu līdz galam un sapnī finišēju. Līdz ar to tagad ir mierīgāka gulēšana. Tā tas ir tikai pēc Dakaras. Jo šīs divas nedēļas paņēma ļoti daudz enerģijas.

– Vai pareizi būtu teikt, ka aizbraukšana uz Dakaru vēl nenozīmē nokļūšanu pasaules autosporta elitē?

– Ja kāds sportists aizbrauc līdz galam un finišē, tad es saku, ka viņš ir kārtīgs, profesionāls autosportists. Ar to pietiek. Līdz finišam tikt tikai ar naudu vien nevar. Jābūt prasmei, meistarībai, izturībai. Un gluži jau jebkurš tikai par naudu aizbraukt nevar. Lai startētu Dakarā, jābūt starptautiskajai licencei un valsts auto federācijas atļaujai.

– Tas ir īsts profesionāļu  saiets.

– Absolūti. Visaugstākajā mērā. Bivokā (nometnē) katru nakti vienā līdz trijos hektāros koncentrējas absolūts pasaules autosporta meistarības un intelekta zieds. Visi gudrie inženieri, superpiloti atrodas vienā vietā. Kaut tas ir tukšs lauks, to enerģiju, kas apkārt virmo, jūt. Vēl tagad esmu tajā enerģijā iekšā.

Dakarā līmeņi ir dažādi – ir daudz ļoti profesionāli un arī amatieriski būvētu mašīnu. Mums, inženieriem, jau nevajag tās mašīnas aptaustīt, apčamdīt. Ja vēlos, ar acīm varu veikt jebkuras mašīnas rentgenuzņēmumu. Informācijas apmaiņa mutiski un ar acīm notiek nepārtraukti. Dakaras īpatnība ir tā, ka mašīnu apkalpošana pēc noteikumiem atļauta tikai atvērtā vietā. Neko nedrīkst slēpt.

– Šogad ar Dakaras vēsturē pirmo elektrisko autiņu jūs starp pasaules auto intelektuāļiem taču jutāties ļoti labi.

– Tieši tā. Mēs tehnoloģiju, novitātes ziņā bijām uzmanības centrā. Gandrīz visi, kuri piedalījās Dakarā – gan autobraucēji, gan motociklisti –, kaut reizi pie mums atnāca, parunājās, nofotografējās. Tas bija stipri sirreāli, kad tajā dunoņā viena mašīna pārvietojās pilnīgi klusu.

– Petransels arī pienāca?

– Pats viņu mūsu nometnē neredzēju, taču pie mums regulāri nāca labākie Kamaz braucēji un interesējās, kā mums gāja, arī Dakaras uzvarētājs de Rojs. Dakarā bieži pat nezinājām, kas brauc pa priekšu. Varējām tikai iedomāties, ka tas ir Petransels jeb Petjka, kā mēs viņu saucam. Bieži bivokā ieradāmies tik vēlu, ka bijām nokavējuši visus videoapskatus. Paradoksāli, bet, esot tur, mēs zinājām mazāk nekā cilvēki Latvijā. Īsziņas par to, kurā vietā mēs esam un kāds nākamajā dienā ir starta laiks, mums dažkārt sūtīja no Rīgas.

– Vai Dakarā bija kāds, kurš finišēja, tā arī nezinot, ka latvieši brauc ar elektrisko auto?

– Domāju, ka ne. Noteikti ne. Ja runā par profesionāļiem, tad zināja visi. Mēs bijām iekļauti daudzos videosižetos, kurus rādīja gan Eurosport, gan citu TV kanāli.

– Atgādiniet kādu sev veltītu komplimentu!

– Respect par to, ko esat izdarījuši, – pēc finiša teica kāds amerikāņu žurnālists un paspieda mums roku. Savukārt nopietnā angļu interneta medijā, kas raksta par elektriskajām mašīnām, pirmais teikums bija latviešu valodā – Apsveicu!. Britu apskatnieks atsūtīja komentāru: «Tas, ko es saku, ir īpaši. Jo citi zina, ka es tādas emocijas neizsaku.» (..)

– Jūs vairāk gribējāt pārstāvēt zaļi domājošos vai parādīt citiem – es varu arī tā?

– Manī ir abas lietas. Kad lielu projektu esmu realizējis un domāju, ko tagad darīt, nākamais atnāk pats no sevis. Esmu priecīgs par jebkādiem inženiera izaicinājumie m. Tas ir mans dzīves saturs – konstruēt un radīt ko jaunu, pēc iespējas nebijušu. No šā viedokļa šāgada Dakara bija īpaši interesanta. Tā tieši saiet kopā ar zaļo domāšanu. Es ļoti domāju par zaļajām tehnoloģijām, nākotni bez benzīna vai ar mazu benzīna daudzumu. Neesmu pasīvais vērotājs. Es nevis gaidīšu, kad kāds veikalā piedāvās to mašīnu, bet pats būšu tas, kas uzbūvēs un parādīs, ka tas ir iespējams. Un vēl man ir ļoti svarīgi tajā brīdī turēt rokās Latvijas karogu. Parādīt, ka mums, mazajiem latviešiem, ir daudz prāta un iespēju. Mūsu mazums ir mūsu priekšrocība, valsts ar mazu cilvēku un profesionāļu skaitu var viegli un ātri rīkoties. Mēs mašīnu dabūjām gatavu astoņos mēnešos. Pagājušā gada 5. aprīlī sametinājām pirmo cauruli. Jā, to var saukt par avantūru. Bija daudz nezināmo, relatīvi maz testu.

– Ko jaunu Dakarā uzzinājāt par paša radīto auto?

– Tās vienlaikus bija sacensības, testi un zinātne. Elektriskā joma man kā inženierim bija absolūti jauna, bet mēs visam dabūjām apstiprinājumu. Sapratām, ka tas, ko bijām iedomājušies, tā arī ir. Visas elektriskās lietas, ko uzbūvējām un salikām kopā, kalpoja bez problēmām. Neviens līdz šim šādā veidā nav lietojis elektrisko mašīnu, kas bez apstājas vai nu tērē elektrīb u, vai to uzlādē. Tas nozīmē, ka akumulators visu laiku strādā ar pilnu jaudu. Citreiz 12 stundas diennaktī, citreiz četras diennaktis pēc kārtas. Pārliecinājāmies, ka bija pareiza izvēlēties Ķīnas firmas Winston batteries akumulatorus. Nezinu, vai ir kas labāks. Winston bija lielākais mūsu tehniskais sponsors. Tāpat mēs pārliecinājāmies, ka mašīna arī rekordaugstā temperatūrā – 42 līdz 46 grādos – strādāja ļoti labi. Tas bija ja ne atklājums, tad liels ļoti liels gandarījums.

– Daži skeptiķi to tik vien gaidīja, kad jūs izstāsieties.

– Tas pats Eurosport rādīja sižetu – un viņi vēl brauc! Arī citi bija pārsteigti, ka joprojām piedalāmies. Skeptiķi, opozīcija – tas ir normāli šādos projektos. Latvijā interneta komentārus, it īpaši tos, kas skar autosportu, jau daudzus gadus esmu iemācījies nelasīt. Ir zinoši cilvēki, un ir daudz tādu, kuri domā, ka viņi zina. (..)

– Kāpēc latviešiem vilkme uz tehniku, uz ko ekstrēmu ir tik ļoti izteikta?

– Ne tikai latviešiem, bet arī skandināviem. Ne velti daudzi somi ir pasaules līmeņa sportisti rallijā, formulā. Latvijā ir ļoti daudz šoferu. Mums gribas darīt ko tādu, kas saistīts ar tehniku. Interesanti, ka gan bobslejisti, gan kamaniņbraucēji ir nākuši pie manis konsultēties, esam pat dažas detaļas bobslejam taisījuši.

– Vai varat uzkonstruēt bobu, lai mēs tos vāciešu apsteigtu?

– Es nevaru. Bobslejā jābūt iekšā, jāseko līdzi. Dambis nevar tā atnākt no malas un pateikt – vajag darīt tā. Kad saies kopā kāda praktiskās zināšanas uz vietas ar redzējumu no malas, tad tās lietas aizies.

– Jums ir lielāks prieks no projektēšanas nekā braukšanas?

– Laikam tā ir. Bet es esmu no tiem retajiem, kas visu mūžu ir piedalījies arī autosacensībās. Vēl pagājušajā gadā ar savu fiatiņu startēju Latvijas autorallija čempionātā. Gribas arī šogad aktīvi braukt. Tā ir liela priekšrocība, ka esmu gan autobraucējs, gan inženieris. Tas ir labākais, kas var būt.

– Vai pēc Dakaras esat saņēmis piedāvājumus no citām valstīm?

– Vairākas reizes esmu aicināts. Bet, kā smejoties saku, – varu būt tikai galvenais inženieris vai direktors. Nevaru būt logu tīrītāju departamenta priekšnieks. Man jābūt visas mašīnas konstruktoram. Vēlos pieņemt radikālus, būtiskus, netradicionālus lēmumus par kopumu. Tas ir mans izaicinājums. (..)

Pēc Dakaras – tieši tāpēc, ka esam finišējuši, elektrisko automašīnu sakarā mums jau ir divi priekšlikumi no Anglijas kompānijām. Jau ir nodibināti lietišķi sakari un sarunāta vizīte.

– Varbūt tā ir spiegošana?

– Nē, nē, tas ir bizness. Viņiem ir svarīga mūsu pieredze. eO projekts nav tikai Dakaras projekts. Dakara ir tikai viena no svirām, kā mēs šo latviešu elektrisko auto lietu bīdām. SIA eO ir tā, kas ar šīm lietām nodarbojas un arī turpmāk nodarbosies. Mēs ceram augstākās kvalitātes līmenī nodarboties ar elektrisko automašīnu sastāvdaļu projektēšanu, ražošanu, varbūt arī mašīnu būvēšanu. Dakara bija ļoti skaļš pasākums – mēs to varam. Ja pagājušajā gadā braucām uz auto izstādēm un ar mums runāja tāpēc, ka tā bija interesanta lieta, ko atcerēties, tad tagad vairs nav jāpierāda. Elektrisko auto industrijā nav neviena, kurš nezinātu, kas mēs esam.

– Jūs protat uzsist sev cenu?

– Nē, diemžēl ne. Bet man ir komanda, kas par to rūpējas. Mana kopējā dzīves un autosporta filozofija ir tāda, ka man nekad nav bijis žēl, ja kāds izmanto manas labās idejas. Labi, es nedodu rasējumus. Tas jau būtu zem pašcieņas. Ja gribi, izmanto, skaties, ņem lineālu, mēri un taisi kopiju. Tomēr vienā brīdī tu saproti, ka ir kaut kas vērtīgs, tas maksā naudu, to nevar par velti rādīt. Elektriskās mašīnas projekta laikā mums bija dzīvā kamera, nebaidījāmies publiski visu atklāt. Bet tāpat ir kādi pieci procenti, kas ir svarīgi. Par tiem es nerunāju.

– Ne par kādu naudu?

– Visam jau ir cena. Ogres servisa centrs ir tā brīnumainā vieta, kur ikviens tāpat var ieiet iekšā, bet Anglijā pirms ieiešanas jūs vēl nosvērs. Daudzos gadījumos tas viss ir uzpūsts. Manuprāt, es māku novērtēt, kur ir slepenība, un kur nav.

– Tātad jums ir pieci slēpjami procenti...

– Piemēram, pieci. Tie ir vērtīgi zinātnei, ko esam apzinājuši.

– Vai jūsu mazais uzņēmums varētu izaugt par lielu latviešu firmu ar pasaules vārdu?

– Es domāju, kā jā. No vienas puses, šķiet – kam tad šo mantu pasaulē vajag. Rīgas ielās nav nekā, Eiropā ir drusciņ. No otras puses – pasaulē ir tūkstošiem, miljons elektrisko mobilo lietu. Kāds tam miljonam taisa sastāvdaļas. Ja grib radīt šādu latviešu uzņēmumu, jāskatās pat ne uz Eiropu. Pēdējā laikā esmu iemā cījies skatīties uz pasaules karti – Ameriku, Ķīnu. Tas ir apjoms. Bizness nebūs ar 100 vai 1000 vienībām. Kad ir 10 000 vienību, tad ir bizness. Protams, tām jābūt pārliecinoši labām un pietiekami lētām. Mums jāskatās tālāk...

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (7)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Interesanti

Kaut kas neredzēts! Labradors - futbola fans VIDEO (6) 

Suns no sirds priecājas par Portugāles valstsvienības iesistiem vārtiem.

Viņi piepeši ieraudzīja, ka smiltīs kaut kas kustas. Viens pēc otra parādījās... (2)

Pavisam parasti, tomēr bīstami augļi un dārzeņi (2)

Lūk, kādi "tusiņi" jārīko saviem četrkājainajiem mīluļiem! VIDEO (2) 

Iespaidīgi! Cilvēka un krokodila maigā draudzība (1) 

Neticami! Kā viņš to visu tur dabūja iekšā?! VIDEO (1) 

Smieklīgi: šie suņi ir aizmirsuši, kas viņi ir VIDEO

Kā ietaupīt laiku un naudu, iegādājoties mājokli (3)

Kristīne Kilupa ir nekustamo īpašumu aģente vienā no lielākajiem šīs jomas uzņēmumiem Latvijā. To, kā nepakļaut riskam darījuma drošību un ietaupīt laiku, mēģinot atrast mājokli, uzzinājām sarunā.

Maiks Taisons: "Es vairs neesmu cīnītājs"

Skolēns, kurš uzlaboja E-klasi, aicināts darbā starptautiskā industrijas gigantā (4)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv