Sokolovs Jaunzēlandē piedzīvo „šausmīgāko notikumu pēdējo 25 gadu laikā” (3)

Latvijā populārais kailfoto meistars Aleksandrs Sokolovs pirms pāris nedēļām sakravāja savas mantas, pateica ardievas savai fotogrāfa karjerai un devās piedzīvojumu meklējumos uz Jaunzēlandi. Viņš nolēmis sevi pierādīt jaunā žanrā – kino. Tomēr nodarbošanās maiņa nekādi nav ietekmējusi fotogrāfa spraigo ikdienu.
 
„Mums te bija interesants atgadījums. Es dzīvoju mājā, kas atrodas uz kalna un apkārt tai ir lauki un mežs. Te ir daudz visādu putnu. Dzīve ir ļoti klusa un mierīga,” nevainīgi savu stāstāmo iesāk Sokolovs. „Vienu vakaru es un mājas īpašnieks sēdējām uz terases, baudījām tēju un runājām par Anglijas Karalieni. Mājas īpašnieks ir 65 gadus vecs vīrietis, kurš te ir diezgan labi zināms. Pirms daudziem gadiem, kad Karaliene viesojas Jaunzēlandē, viņam bija unikāla iespēja mazliet ar viņu aprunāties.”
 
„Mūsu mierīgais vakars tika izjaukts ar skaļiem putnu kliedzieniem. Arī kaķis ļoti satraucās un uz vēdera sāka rāpot uz meža pusi, kas ir pavisam tuvu - mazāk nekā 10 metru attālumā. Tikai tas nav mežs, kādi ir pie mums. Augu blīvums ir tāds, ka nevar neko redzēt tālāk par vienu metru. Vēl kaut kādi krūmi bija priekšā. Mēs arī piecēlāmies un devāmies apskatīt, kas tur noticis. Iegājām krūmos un ieraudzījām. Pīters uzreiz saka „stresot”. Viņš bija tik satraukts, ka nevarēja pat parunāt. Bet man tas nekas nelikās tik neparasts.”
 
„Krūmos uz sūnām gulēja seši beigti putni. Tie bija nelieli melnie putni. Viņu līķi diezgan haotiski mētājas apmēram vienā kvadrātmetrā.”
 
„Mani pārsteidza Pītera reakcija,” stāsta fotogrāfs. „Viņš aizskrēja pie telefona (viņam nav mobilā) un saka zvanīt visām instancēm. Interesanti, ka tās, uz kurām viņš zvanīja, arī neuztvēra to visu nopietni un sūtīja viņa no vienas instances uz otru.”
 
„Pīters teica, ka tas esot šausmīgākais notikums pēdējo 25 gadu laikā. Es negribēju, lai Pīters apvainojas, tāpēc arī staigāju ar skumju seju, kaut man šī situācija nelikās ne traģiska, ne mistiska, jo pat es ar savu astotnieku bioloģijā varu nosaukt vismaz piecus iemeslus, kāpēc tā varēja notikt.”
 
„No rīta pie mums atbrauca policists ar kaut kādu veterinārārstu. Apskatīja mūsu krūmu ar putniem un kaut ko gari stāstīja, ka putns jau nav zirgs vai aita, tāpēc tas nav viņu kompetencē. Vēl bija cilvēki no kaut kādas zooloģiskas asociācijas. Arī apskatīja un neko konkrētu nepateica. Tad atbrauca uzreiz divas mašīnas. Žurnālists un persona no kaut kāda valdības sanitārā dienesta. Vismaz stundu tas ierēdnis runāja ar Pīteru un izrādījās, ka tam čalim nav tiesību savākt līķus un aizvest uz laboratoriju. Man visa šī situācija jau sāka likties reāli smieklīga. Tik daudz formalitātes es nekad nebiju redzējis.”
 
„Bet Pīters nepadodevās un turpināja zvanīt, izmantojot savus kontaktus valdībā. Tas beidzās ar to, ka tuvāk vakaram atkal atbrauca policija un baltais busiņš. Tur bija speciālisti, kas parasti savāc līķus pēc avārijām un slepkavībām. Viņi paņēma nabaga putniņus, ar kaut ko apstrādāja zemi un krūmus un aizbrauca,” atceras Sokolovs.
 
„Es to visu nestāstītu, ja šodien mēs nesaņemtu oficiālu vēstuli. Tā ir atbilde no organizācijas, kas ir analoģiska mūsu pārtikas un veterinārajam dienestam. Vēstule ir uz sešām lapām ar parakstiem un zīmogiem. Kad es izlasīju, vairs nevarēju būt nopietns. Tādu atbildi es noteikti nebiju gaidījis.”
 
„Pēc nedēļu ilgiem laboratoriskajiem pētījumiem atbilde skanēja apmēram šādi: putnu nāves iemeslu noteikt nav iespējams. Tas bija uzrakstīts vēstules beigās ar maziem burtiem.”

Ceļā uz Jaunzēlandi