Iepazīšanās spēles „Mīl, nemīl” vadītājs Roberts Klimovičs kļuvis par musulmani (14)

Kurš gan neatceras TV raidījumu vadītāju, režisoru un producentu Robertu Klimoviču! Izrādās, viņš savos garīguma meklējumos nonācis pie islāma un kļuvis par musulmani.

Līdz šim Roberts bija pazīstams kā savas zemes patriots un vēsturiski dokumentālo raidījumu producents. Viņš atpazīstams kļuva ne tikai ar to, ka bija viens no pirmajiem, kurš publiski atzinās, ka bijis atkarīgs no narkotikām, bet arī ar dalību dažādos TV projektos. Roberts trīs sezonas vadīja TV šovu „Mīl, nemīl”, tad izzināja noslēpumus raidījumu sērijā „Leģendu mednieki”, ir idejas autors un producents dokumentālajai filmai „Ļaujiet man runāt!” par latviešu aviatoru Herbertu Cukuru. Tagad Roberts no TV ekrāniem pazudis, turklāt ir pilnībā mainījis savus dzīves uzskatus. Nu viņš ir musulmanis jeb, kā pats sevi lūdz saukt, muslims, paskaidrojot, ka „muslims” cēlies no arābu vārda „muslim”, kas nozīmē „padevīgais Dievam”, dievbijīgais, bet vārds „musulmanis” cēlies no krievu valodas.

„Nejūtos pazudis. Protams, dzīve kopš televīzijas laikiem ir pamatīgi mainījusies. Televīzija – tā man ir pagātne,” intervijā žurnālam Kas Jauns stāsta Roberts. Nu viņš darbojas kino un video producēšanas kompānijā, iztiku pelnot ar reklāmas video un dažādu pasākumu filmēšanu.

„Dzīve ir laicīga padarīšana. Vari darīt jebko un būt nelaimīgs. Bet, ja esi laimīgs, tad citādāk skaties uz notiekošo. Nevajag skriet notikumiem pa priekšu, lai sevi pierādītu citur. Man ir laba sajūta arī tāpat. Kā mans garīgais skolotājs reiz teica – dzīvē jāpieņem viss, kas nāk viegli. Nav jēgas tam, kā dara mani laikabiedri, - skrien pēc naudas, cīnās par katru latu, taču, kaut arī turīguma ziņā viņi pārspēj daudzus citus, ātri izdziest. Manas dzīves ritums šobrīd ir koncentrējies uz daudz ko citu,” atklāj bijusī TV personība.

„Biju nonācis līdz stāvoklim, kad sapratu, ka dzīvē kaut kas jāmaina un jāizprot, kāpēc tas viss ir tā, kā ir. Sāku savus garīgos meklējumus, jo sapratu, ka bez garīgās vertikāles nekas labs mani dzīvē negaida. Tāpēc dziļi ieurbos reliģijās, reliģiju vēsturē. Esmu bijis starp budistiem, hinduistiem, krišnaītiem, kristiešiem – cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi ir garīgi un izvēlējušies savu garīguma ceļu. Iepazinos, protams, arī ar islāmu. Izvēlēties man bija ļoti grūti. Biju apstājies pie divām durvīm – budisma un islāma. Kaut arī biju tuvāk budismam, sapratu, ka šī mācība nav lemta katram. Kad sastapos ar budistiem un musulmaņiem, iepazinu viņu dzīves pieredzi un praksi, pievērsos islāmam. Kaut arī islāms tad mani ļoti, ļoti biedēja,” neslēpj Roberts. Bailes radīja ne tikai fakts, ka islāms paredz stingrus rāmjus visās dzīves jomās, bet arī kļūšana par musulmani nav nemaz tik viegla.

„Mūsu sabiedrību biedē islāms. Latvijā daudz vieglāk pieņemtu, ja es pateiktu, ka esmu nomainījis orientāciju, kļuvis par „zilo”. Daudzi teiktu – forši, par mani rakstītu žurnālos, meitenes joprojām miegtu ar aci. Bet, ja es pasaku, ka esmu muslims, daudzi no manis novēršas.”

Roberts uzskata, ka ne jau islāmu pavadošais terorisms biedē Rietumu pasauli, bet gan atturīgais dzīvesveids. „Ja Latvija kļūtu par islāma valsti, kāda būtu Brīvības iela?! Aizveras visi lombardi, krogi, kazino, bankas, uz ielām nav nevienas meitenes īsos bruncīšos, atkailinātiem pleciem... Rietumu pasaule ir ļoti amorāla.”

„Protams, esot šeit, man ir ļoti grūti, kā jebkuram muslimam Latvijā. Kārdinājumu patiešām ir ļoti, ļoti daudz. Izaicinoši, saldi... Bet tāpēc jau mums ir lūgšanas piecreiz dienā, kad vēršamies pie Dieva. Teikšu godīgi, kad uzsāku celibātu, man tas bija kaut kas jauns un ļoti grūts. Bet ar laiku kļuva vieglāk. Tāpat ar smēķēšanas atmešanu,” atceras producents. „Šobrīd mans attiecību statuss ir mainījies. Konkrētāk neko nepaskaidrošu, jo, pēc islāma, es nedrīkstu publiski runāt par ģimeni.”