Sestdiena, 2020. gada 4. jūlijs

Sandis, Uldis, Ulvis

Visi autora raksti

Otrdiena, 18. jūnijs (2013) 10:44

Agneta Niedra

Ralfs Eilands par nepateikto. No pirmās tikšanās ar Freimani līdz Eirovīzijai (5) 

Ralfs ir viena no tām personām, kuru ieraugot sadrūmušu un piktu, varētu izbīties vairāk nekā no dažas labas šausmu filmas. Un ne jau tāpēc, ka viņš varētu izkatīties īpaši draudīgs, bet gan šķietami nereālās ainas dēļ. Ikreiz, kad uz skatuves tiek pieteikti PeR, ir skaidrs, ka sagaidāms emociju salūts. Grupas Eirovīzijas priekšnesumu mēs varētu nosvērt, izmērīt, „izķidāt” katru noti un deju soli un beigās tomēr nonākt pie secinājuma, ka vienīgais iemesls, kādēļ puiši vēl nav uzlikti uz kārā latvieša „vakariņu galda”, ir gaužām vienkāršs – tā ir beznosacījumu atdeve. Ralfs, tāpat kā pārējie PeR dalībnieki, nav uz skatuves, lai dižotos varenībā, apreibinātos ar slavu vai grēcīgi grimtu citās baudās. Viņam tur vienkārši ir jābūt. Mūzika un skatuve viņam ir kā gaiss.

Ko gan intervijā presei varētu pastāstīt 19 gadus vecs jaunietis? Pajokot? Padalīties ballīšu piedzīvojumos? Arī šeit Ralfs pārsteidz. Protams, viņa stāsts par Eirovīzijas aizkulisēm ir aizraujošs, tomēr vēl neticamāka šķiet viņa nosvērtība un ik katra sava soļa analizēšana. „Visam dzīvē ir iemesls,” uzskata mūziķis. Par Ralfa iemesliem arī ir šī saruna.
 
 
 
Agneta Niedra: Tev noteikti ir kas stāstāms par Eirovīziju.
 
Ralfs Eilands: Jā, tas izrādījās tiešām foršs pasākums, pavisam ne tāds, par kādu skeptiķi to uzskata. Arī pats sākumā uz turieni devos ar domu, ka dziesmas būs muļķīgas, izpildītāji neinteresanti un visur valdīs tikai politika. Biju patīkami šokēts. Lai arī kā uzskatītu iedzīvotāji vai rakstītu prese, Latvijai ir jāturpina piedalīties Eirovīzijā. Jā, iespējams, balsu pirkšana un pārdošana eksistē, tomēr konkurss sniedz lielisku iespēju mums Eiropai prezentēt savu talantu. Tāpat uzskatu, ka Eirovīzijā Latviju jāpārstāv mūsu autoru komponētām dziesmām. Armēņi, piemēram, katru gadu izvēlas kādu savā valstī populāru un talantīgu izpildītāju, kuru vēlas parādīt Eiropai, un tikai tad tiek radīta dziesma.
 
Agneta: Vai konkursantu vidū valdīja arī augstprātība?
 
Ralfs: Daudzi jutās milzīgas zvaigznes. Citi pat jau iepriekš bija rezervējuši restorānus, kur svinēt uzvaru. Metodes, kā iekarot skatītāju simpātijas, bija dažādas. Somiete, piemēram, Tviterī ierakstīja, ka esam viņas labākie draugi, kaut arī ne reizi nebijām pat tikušies. Citi, savukārt, cīnījās par mediju uzmanību, it kā Eirovīzija būtu dzīvības vai nāves jautājums.
 
Agneta: Kāda tad īsti ir Eirovīzijas dziesmu konkursa dienaskārtība? Kā jūs tur savu laiku aizpildījāt?
 
Ralfs: Tur nebija tā, kā Jaunajā Vilnī, kur tikām nodarbināti no rīta līdz vakaram. Eirovīzijā galvenais bija ierasties uz četriem, pieciem mēģinājumiem, atklāšanas ceremoniju, kā arī pusfināliem un finālu. Pārējo laiku mēs aizpildījām, koncertējot dažādās pilsētās.
 
Agneta: Vai jau nebijāt noguruši, kamēr sagaidījāt savu pusfinālu?
 
Ralfs: Mēs savu dziesmu jau bijām tik daudz reizes izmēģinājuši, ka viss uztraukums bija pazudis. Es džekiem teicu: „Tā nedrīkst būt! Ja dziesmu bez stresa un emocijām atdziedāsim, nebūs labi!” Pusfināla dienu pavadījām, lai visādām metodēm noķertu nepieciešamo adrenalīnu.

Emocijas, uzvarot nacionālajā Eirovīzijas atlasē

 
Agneta: Cik viegli vai grūti bija noorganizēt ielekšanu pūlī?
 
Ralfs: Redz, Eirovīzijā visu priekšnesumu filmēšana ir saplānota pa sekundēm. Ja konkrētā laikā nebūsi iepriekš norādītajā vietā, kamera fiksēs tukšumu. Tāpēc arī lekšana pūlī bija jāsaskaņo. Vietā, kur to darīju, mani sagaidīja tehniskie darbinieki un pāris mūsu komandas pārstāvji, kuriem bija mani jānoķer, jāsagriež otrādi un jāuzceļ uz skatuves. Joks bija tāds, ka Eirovīzijas fani par to bija padzirdējuši un manu lēcienu jau gaidīja. Kad ielecu, viņi mani sāka raut uz visām pusēm, līdz ar to komanda mani nevarēja izcelt atpakaļ uz skatuves. Bet tajā brīdī es par to vairs nedomāju, jo vienkārši kaifoju. Tā bija vēsture, bijām pirmie, kas Eirovīzijā to izdarīja.
 
Agneta: Kā radās šī ideja?
 
Ralfs:
Man ļoti nepatīk šie mākslīgie šovi, piemēram, Azerbaidžānas stikla kaste. Es publiku vēlējos uzrunāt ar dabiskām lietām, kas notiek arī koncertos. Līdz šim Eirovīzijā neviens nebija sarunājies ar publiku vai lecis pūlī. Arī es to izdarīju pirmo reizi.
 
Agneta: Kāda tev ir šī konkursa pēcgarša?
 
Ralfs: Kad netikām finālā, biju sašutis, neapmierināts un bēdīgs. Ne uz vienu nedusmojos, nevēlējos arī vainot politiku, tomēr biju vīlies, jo šķita, ka neesmu darbu padarījis līdz galam. Tad man sāka nākt arvien vairāk apsveikumu un draugi teica, lai ieskatosTviterī vai palasu komentārus internetā, kas parasti taču ir nosodoši. Tik labas atsauksmes pēc Eirovīzijas vēl nebiju dzirdējis. Uzskatu, ka visam dzīvē ir iemesls. Ilgi biju prātojis, kāpēc gan mēs netikām pusfināla, bet nu pieļauju, ka tieši šī varēja būt mūsu misija – pamainīt latviešu uzskatus par Eirovīziju, saliedēt sabiedrību. Vēl šodien, ceļā uz interviju, man uz ielas pienāca klāt vairāki cilvēki, apsveica un ieteica nebēdāties. Esmu tiešām laimīgs. Man ir sajūta, ka līdz šim esmu dzīvojis melnbaltā pasaulē, un nu beidzot ieraudzījis krāsas. Jūtos apžilbis.
 
Pirms kāpšanas uz pusfināla skatuves visādi centos sevi uzlādēt, tad man vēl nebija nojausma par pārsteigumu, ko bija sagatavojuši šova organizatori. Viņi skatītājiem bija izdalījuši īpaši ieprogrammētus krāsainus lukturīšus. Kad jau atradāmies uz skatuves un austiņā dzirdēju laika atskaiti, zāle pēkšņi iemirdzējās sarkanbaltsarkanās krāsās. Dzirdēju, kā puiši man aiz muguras pārsteigumā noelšas. Tajā brīdī es it kā atdzimu no jauna, viss liekais pazuda.
 
Agneta: Kāpēc tieši Eirovīzijā? Tava skatuviskā pieredze taču arī līdz šim bijusi visai iespaidīga.
 
Ralfs: Laikam jau tāpēc, ka ceļš uz to bija visai smags. Bijām noslogoti ar albuma izdošanu, koncertiem un vietējo atlasi, kurā favorītus parasti visādām metodēm cenšas „norakt”. Paralēli visam vēl saslimu. Pēc uzvaras Latvijas atlasē sēdēju mājās un jutos ļoti drūmi un nomākti. Man glābiņš bija domas par Malmi. Tas bija tā, it kā man būtu seifs, bet nebūtu atslēgas, tā būtu noslēpta blakus istabā, kuras durvis ik pa laikam pavērtos. Tad vēl nesapratu, kāpēc tik ļoti vēlos nokļūt Eirovīzijā. Tagad es zinu – tā bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Viss iepriekš notiekošais sasummējās emocionālā sprādzienā. Nu esmu nometis savu veco ādu, ar kuru jau biju sācis neaprast.
 
Agneta: Kāds ir tālākais darbības plāns?
 
Ralfs: Ar citu mērķi rakstīšu dziesmas, ar citām emocijām kāpšu uz skatuves. Jau tagad atšķirību manā uzstāšanās manierē pamanījuši fani. Pareizi būtu teikt – esmu sācis dzīvot ar dvēseli. Darīšu to pašu, ko līdz šim, tikai ar lielākiem atspērieniem un izpratni par nozīmi.
 
Agneta: Mūziku esi apguvis pašmācības ceļā. Kā tiec galā ar dziesmu komponēšanu?
 
Ralfs: Daudzas dziesmas esmu radījis ar līdzautoru Arturas Burke. Es dungoju, viņš spēlē. Vai arī viņš izdomā kādu ģitāras motīvu, bet es tam radu meldiņu. Tā arī top mūsu dziesmas – katrs piedalās ar savu ideju, kas noved pie kopīga rezultāta.
 
Agneta: Kāds ir tavs plāns pēc vidusskolas beigšanas?
 
Ralfs: Vienu brīdi vēlējos studēt multimediju zinātnes, bet tad sliecos par labu filozofijai. Nu man vairs nav ne jausmas. Varbūt pēdējā brīdī vēlreiz pārdomāšu. Augstākā izglītība noteikti ir jāiegūst. Vispār man ļoti patīk mācīties. Regulāri apmeklēju dažādus kursus un meistarklases mūziķiem. Ik gadu pēc Rīgas Ritms apmeklējuma manī rodas baigā iedvesma.
 
Agneta: Kā veicās ar eksāmeniem?
 
Ralfs:
Necerēti labi! Likās, ka būs galīgā tintē, jo ilgu laiku nemaz nebiju skolā – tieši tad, kad visi sāka gatavoties eksāmeniem, devos uz Malmi. Esmu laimīgs, ka šis mācību posms ir noslēdzies, jo, lai arī ar manu skolu man saistās labas atmiņas, apgūstot to, kas jāapgūst katram divpadsmit mācibu gadu laikā, es ar katru gadu arvien vairāk sajutos ne savā ādā.
 
Agneta: Kā sadzīvo ar fanu uzmanību?
 
Ralfs: Galvenais ir prast to pārvērst enerģijā. Ja agrāk tikai laipni pateicu paldies, tad nu es par to patiešām priecājos no visas sirds. Vēl šodien ar diviem džekiņiem, kuri vēlējās a mani kopā nofotografēties, kopā nogājām kādas piecpadsmit minūtes un aprunājāmies. Man ir arī prieks, ka mūsu darbu novērtē ne tikai fani, bet arī citi mūziķi. Piemēram, par Eirovīziju – daudzi atzinīgi novērtēja, ka mēs uzdrošinājāmies pateikt, ka dodamies turp uzvarēt.
 
Agneta: Nebija bail teikt tik skaļus vārdus?
 
Ralfs: Ja es to nebūtu pateicis, mēs būtu uzstājušies daudz, daudz sliktāk. Trūktu motivācijas. Mums vienkārši bija, ko zaudēt.
 
Agneta: Uzliki likmes...
 
Ralfs: Jā, esmu sapratis, ka tas ir jādara. Tā ir ļoti laba mācība.
 
Agneta: Kā vispār izpaužas fanu kultūra Latvijā? Kā viņi fano?
 
Ralfs: Fani iedziļinās, viņi savu elku uztver kā draugu, uz kuru vienmēr var paļauties. Katra intervija ir kā saruna ar labāko draugu – lai arī fans tajā nav blakus, viņš to izlasa vai noskatās, kaut ko no tās iegūstot. Koncertos faniem domas bieži vien saskan domas ar elku, jo savā ziņā viņi ir līdzīgi. Zemapziņā tieši tāpēc viņš fano tieši par šo konkrēto mākslinieku.
 
Agneta: Vai tevi nebaida šī atbildība par jauniešiem, kuri vēlas tev līdzināties?
 
Ralfs: Protams, tas uzveļ atbildību, bet tāpēc vienkārši jābūt patiesam tajā, ko dari. Ja runāsi ar sirdi, nebūsi melojis un nebūs, par ko kaunēties. Tas gan nenozīmē, ka tev jābūt atvērtam kā grāmatai, daļa kāršu jāpatur pie sevis. Ja nu gadījumā gadās kādu pievilt, vajag to apzināties.
 
Agneta: Kādi bijuši tavi elki?
 
Ralfs:
Sešu gadu vecumā sāku fanot par Eminemu. Tētis bija nopircis viņa albumu, es to nočiepu un pārrakstīju. Mācījos visas dziesmas no galvas, sekoju līdzi Eminema dzīvei. Viņa bērnība bija ļoti smaga, manējā – tieši pretēja. Man viņa stāsts šķita ļoti interesants. Vienmēr esmu bijis pārsteigts par viņa atklātību. Cīkstonis CM Punk reiz ir teicis: „Jebkura cita cilvēka rokās šis ir tikai mikrofons, manā rokā tā ir mīna.” Un es to tiešām sajutu. Tagad gan man vairs elku nav. Esmu iemīlējies dzīvē un mācos no tās. Ar visām tās „garšvielām”.
 
Agneta: Tava mamma ir grupas menedžere. Kā tas ir – strādāt kopā ar radiem?
 
Ralfs: Arturas jau smejas, ka PeR – tas ir tāds Eilandu uzņēmums. Mani vecāki tiešām mūs ļoti atbalsta, tāpat arī Edmunda ģimene. Protams, dažkārt arī mums rodas kādas domstarpības, tomēr esam droši, ka viss balstās uz godīgumu, zinām, kā tiek novirzīts honorārs. Ja sākumā man tas ļoti nepatika, tad tagad par to esmu tikai priecīgs. Arī Bejonsei vecāki ir viņas menedžeri, māsas – stilistes, iesaistīta visa ģimene.
 
Agneta: Kā radās šī ideja iesaistīt ģimeni?
 
Ralfs:
Kad tikko, „Dziesma manai paaudzei” laikos, radās grupa PeR, mēs bijām tik „zaļi”, ka varējām necerēt uz menedžeri. Bijām arī tik jauni, ka varējām necerēt, ka paši tiksim galā ar juridiskajiem jautājumiem. Turklāt, kā tad būtu, ja četrpadsmitgadīgs puišelis pa telefonu pateiktu: „Ziniet, mūsu honorārs ir tik.”Nāca palīgā mamma. Sākumā viņa kārtoja juridiskās lietas, bet nu ir pārspecializējies par menedžeri.
 
Agneta: Tas nozīmē, uzņemot grupā jaunus dalībniekus, jūs viņus ielaidiet arī savā ģimenē.
 
Ralfs: Jā, mēs to uztveram ļoti personīgi. Viņi tiek aicināti uz visām ballītēm un ar visiem iepazīstināti. Mūzika ir mīlestība pret to, ko dari. Ja nebūs šīs saskarsmes, uzreiz varēs just, ka kāds vienkārši ir atnācis mums kaut ko iespēlēt.
 
Agneta: Vai PeR jaunie dalībnieki ir uz palikšanu?
 
Ralfs: Jegors mums jau labu laiku braukā līdzi uz visiem koncertiem, Lauris gan mums pievienojās tikai uz Eirovīziju, bet es viņam noteikti arī turpmāk varētu palūgt kādu padomu tekstuālā ziņā. Tie, kas ir bijuši PeR, vienmēr tādi arī paliks. Dziesmā „Here We Go”, piemēram, basu iespēlēja mans krusttēvs, kurš dzīvo un koncertē Igaunijā.


Ar krusttēvu

 
Agneta: Kā radās ideja par grupas nosaukuma tulkojumu kā „Please Explain the Rythm”?
 
Ralfs: Mainās sastāvs, mainās domāšana, tāpēc nosaukums vairs nevarēta sastāvēt no dalībnieku vārdiem, kā tas bija sākotnēji. Kad bijām sīki, nevarējām izdomāt nosaukumu, tāpēc mums vienkārši pateica: „Būsiet PeR – Pēteris, Edmunds un Ralfs.” Sākumā man nepatika, bet ar laiku es pieradu. Nosaukums bija mammas un Pētera ideja, nu tas ir ieguvis citu enerģiju.
 
Agneta: Kāda ir tipiska tava diena?
 
Ralfs:
Ļoti daudz laika veltu pastaigām. Vakarā cenšos kādu satikt un vēl noskatīties kādu filmu. Lielu daļu dienas pavadu, klausoties mūziku, man vienmēr ir līdzi austiņas, un arī mājās fonā skan mūzika. Darba dienas aizrit mēģinājumos, bet nedēļas nogales – koncertos. Neviena diena nelīdzinās iepriekšējai. Vienīgā lieta, kas atkārtojas, ir tā, ka eju uz radio. Tas man patīk, jo kaut kāda disciplīna ir nepieciešama.
 
Agneta: Kā ar zvaigžņu slimību? Tā tev jau aiz muguras vai vēl tikai priekšā?
 
Ralfs: Domāju, ka krietni aiz muguras. Pieļauju, ka tā mani piemeklēja vēl tad, kad biju pavisam maziņš un darbojos citās grupās un piedalījos dziedāšanas konkursos. Īsti neatceros, jo man to neviens vēl nav aizrādījis. Bieži vien cilvēki, kuri mani iepazīst atzīstas, ka viņiem šķitis, ka būšu iedomīgs, bet tā tomēr nav. Nepatīkami, ka tāds priekšstats par mani ir izveidojies. Varbūt tāpēc, ka agrāk uz skatuves atļāvos pateikt ko sarkastisku vai ko tādu, kas citiem neiet pie sirds. Man pašam nepatīk iedomīgi cilvēki, tāpēc arī pats nevēlos tāds būt. Domāju, ka mani draugi man neļaus iedzīvoties zvaigžņu slimībā, jo viņi prot ne tikai paslavēt, bet arī izteikt kritiku. Man ļoti patīk, ka man aizrāda, jo tas ļauj pārvarēt kļūdas.
 
Agneta: Kritika tevi neaizskar?
 
Ralfs: Citādāk jau nav iespējams attīstīties. Varu dzīvot savā pasaulītē un domāt, ka viss jau ir perfekti. Ja kāds jomas speciālists man pateiktu, ka neprotu dziedāt, es smagi strādātu, lai to izlabotu. Nevēlos attapties un saprast, ka dzīvē neko neesmu izdarījis.
 
Agneta: Tu jau esi sasniedzis vairāk nekā jebkurš cits tavs vienaudzis.
 
Ralfs: Vēlos vēl. Darīt vairāk, sasniegt savus mērķus.
 
Agneta: Kādi tie ir?
 
Ralfs
:Ja agrāk tās bija materiālas lietas, piemēram, Grammy, tad nu vienkārši vēlos ar savu mūziku dziedēt cilvēkus. Mēs katrs uz šīs zemes esam ieradušies, lai paveiktu ko paliekošu. Kā darbā, kur nepieciešams atzīmēties, ka esam tajā bijuši un priekšniecība būtu apmierināta.

PeR albuma prezentācijā

 
Agneta: Vai tevi šis ātrais dzīves ritms jau nav nogurdinājis?
 
Ralfs: Pirms Eirovīzijas es tiešām biju noguris, bet nu jūtos viegli un pacilāti. Daudz labāk.
 
Agneta: Kā tev šķiet, uz cik ilgu laiku?
 
Ralfs: Tik ilgi, kamēr vien pie šīm sajūtām spēšu noturēties. Ir lietas, ko nevar izdarīt pakāpeniski. Ja tev negaršo alus, tad tas kauss vienkārši ir jāizlej ārā. Tāpat arī ar smēķēšanas atmešanu, pāriešana uz vienu cigareti dienā neko nemainīs.
 
Agneta: Nežēlīga stratēģija.
 
Ralfs: Jā, bet man, personīgi, tā palīdz.
 
Agneta: Kāda ir tava attieksme pret marihuānu?
 
Ralfs: Esmu saticis gan cilvēkus, kam tās smēķēšana palīdz, gan tādus, kura tā pazudina. Ir cilvēki, kuri smēķē no rīta līdz vakaram, vairs nespēdami ģitāru rokās noturēt, bet ir tādi, kuri atnāk uz koncertu un nospēlē vēl labāk nekā, esot skaidrā. Uzskatu, ka katram ir tiesības izvēlēties. Es marihuānā neko ļaunu nesaskatu. Brīžiem man zālīte pat šķiet pievilcīgāka par alkoholu – ja dzērāji man nāk klāt un grib iedot pa purnu, tad tas, kurš sapīpējies, smaidīgs palūdz, vai nevar man vienkārši pastāvēt blakus. Zinu, ka vecākiem tas nepatiks, bet esmu par marihuānu. Tiesa gan, neesmu drošs, vai Latvijā to vajadzētu legalizēt, jo liela daļa latviešu tās dēļ slīkst šķietamā bohēmā, aizmirstot, ka bohēmā arī ko rada, nevis tikai savelkas uz aiziet gulēt.
 
Agneta: Kāda ir tava personīgā pieredze?
 
Ralfs: Es neesmu marihuānas pīpētājs, neesmu arī nekādas stiprās narkotikas lietojis. Man šķiet, ka es aizraušos tā, ka nespēšu apstāties vai arī zaudēšu kādu savas dzīves posmu. Tāpat arī attiecības šobrīd man šķiet pilnīgi liekas, jo tās traucē karjerai.
 
Agneta: Tu taču saproti, ka tikko attiecības salīdzināji ar narkotikām.
 
Ralfs: Savā ziņā tas tā arī ir. Sajūtas, atkarība, eiforija. Tāpat kā lietojot narkotikas, arī esot attiecības visas citas lietas kļūst otršķirīgas. Protams, narkotikas ir daudz smagāks variants.
 
Agneta: Visiem zināma jūsu sadarbība ar Mārtiņu Freimani, tomēr kāda tad īsti bija jūsu pirmā tikšanās?
 
Ralfs:
Viss sākās ar bērnu Eirovīziju, kurā dziedāju dziesmu „Mērkaķītis” un ieguvu trešo vietu. Man pienāca klāt Lauris Reiniks un atklāja, ka esmu bijis Mārtiņa Freimaņa favorīts. Pēc pāris gadiem devos uz lieko Eirovīziju, kurā uzstājās Sabīne Berezina, lai palīdzētu viņas dziesmas autoriem, zviedriem, orientēties Ventspilī, biju tulks. Kā jau vienmēr, viesnīcā notika ballīte. Tajā bija arī Mārtiņš Freimanis. Viņš man teica: „Kādu dienu, Ralfiņ, tu gāzīsi kalnus!” Toreiz par grupas dibināšanu man nebija ne domas. Pienāca Latvijas Zelta talanti, pēc kuriem no Mārtiņa saņēmām zvanu: „Nu, jūs esat gatavi. Es jums iedošu dziesmu.” Tā arī sākās mūsu sadarbība. Kad pirmo reizi gāju pie viņa uz tikšanos, domāju, kas nu būs. Viņš izrādījās viens no sirsnīgākajiem cilvēkiem, kādu esmu saticis. Vēl Mārtiņš teica, ka kādu dienu es pats komponēšu, par ko es tikai pasmīkņāju, ko uzskatīju, ka ja pat profesionāli komponisti mēdz izgāzties, kāpēc lai es to vispār mēģinātu. Kad Mārtiņš aizgāja, man nekas cits neatlika. Viņš bija mūsu grupas krusttēvs un labākais draugs. Šķiršanās no viņa bija ļoti sāpīga un lika pašiem sev uzdot vairākus jautājumus. Tomēr nevajag kavēties dzīves sliktajos, bet gan labajos brīžos. Vienā dienā pārkāpu tam pāri un sākām paši darboties, kaut arī sākumā šķita, ka visam pienākušas beigas.
 
Agneta: Esi vēl ļoti jauns. Tā ir kā priekšrocība vai traucēklis?
 
Ralfs: Gan, gan. Citi mūziķi to vērtē, turklāt jaunība norāda uz to, ka vēl tikai mācos un pilnveidojos. Tomēr ir cilvēki, kuri tieši mana vecuma dēļ nevēlas manī ieklausīties. Ja man tagad būtu divdesmit pieci gadi un es teiktu tās pašas lietas, mani nopietnāk uztvertu daudz vairāki.
 
Agneta: Kā tu domā, kur un kāds tu būsi, kad tev būs divdesmit pieci?
 
Ralfs: Ļoti ceru, ka daudz dziesmas rakstīšu citiem. Eirovīzijā tieši fakts, ka dziesmu bijām komponējuši paši, nu mums sniedz tālākas sadarbības iespējas. Pēc pusfināla pie manis pienāca zviedru autori, kuri vēlējās, lai turpmāk ar viņiem kopā saceru dziesmas, kuras viņi nākamgad iesniegs dažādu valstu Eirovīzijas konkursa atlasēs. Tieši to es vēlos darīt vēl vairāk.
 
Agneta: Vai tas tev nenovērsīs uzmanību no grupas attīstības?
 
Ralfs: Pagaidām man šķiet, ka esam tik „karsti”, kā nekad iepriekš.  Tomēr ja tā notiks, tad acīmredzot tā tas bija paredzēts. Vienu es zinu droši – vienmēr būšu mūzikā.
 
Agneta: Vai kādreiz Latvija tev varētu kļūt „par mazu”?
 
Ralfs: Nē, manuprāt, mēs esam liela un spēcīga valsts, kur vienmēr var izdarīt vairāk. Arī „Prāta Vētra” joprojām spēj nomainīt un paplašināt savu auditoriju. Arī Eirovīzija notiek jau neskaitāmus gadus, bet tajā joprojām iespējams atklāt ko jaunu. Protams, mēs mēģinām iekarot arī citu valstu tirgu, tomēr mana sirds vienmēr paliks Latvijā.
 
Agneta: Kuras ir tās valstis, uz kurām tēmējat?
 
Ralfs: Vēlētos aktīvāk darboties Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Skandināvijā. Krievijas tirgus man tas šķiet ļoti nesimpātisks. Visa tā šovbiznesa virtuve un mākslinieki. Nezinu, vai vēlos ar viņiem kāpt uz vienas skatuves. Trīs reizes jau esam bijuši „Рождественская Песенка года”, kas bija lieliska iespēja, tomēr uz turieni mums „nevelk”. Reiz, pēc kāda no koncertiem, reperis Dominik Joker atzinās, ka mūs apskauž, jo Latvijā muzikālā radošuma ir vairāk un vide ir brīvāka. Krievijā vari gūt slavu tikai tad, ja esi bagāts vai labs draugs visiem galvenajiem.
 
Agneta: Kādas piecas lietas, tavuprāt, katram cilvēkam būtu jāizdara savas dzīves laikā?
 
Ralfs:
Jāsaprot, ka dzīve ir baigi skaistā lieta, jo tas ļaus nevis skatīties lejup uz miskastes maisiem, bet gan augšup – uz kokiem un mākoņiem. Jānomaina savas dzīves skatupunkts, ja vien tas jau nav izdarīts. Jāpiepilda sava karma, un katrs to dara citādāk – kāds ar ģimeni, kāds ar karjeru, kāds ar pasaules apceļošanu. Noteikti jāpasaka kāds labs vārds citiem. To ir jāiemācās izdarīt. Pēdējā laikā pats to daru arvien biežāk. Tad vēl kaut kas aiz sevis jāatstāj, lai apliecinātu savu esamību. Un vēl noteikti jāapmeklē kāda pasaulē populāra mākslinieka koncerts.
 
 

+RALFA EILANDA MŪZIKAS PLEJLISTE

Muse - Knights Of Cydonia
Charles Mingus - Moanin'
Blowfly - Blowfly's Rap
Living Colour - Cult Of Personality
Emir Kusturica & The No Smoking Orchestra - Unza Unza Time
Jamiroquai - Canned Heat
Kool & The Gang - Summer Madness
Otis Redding - (Sittin' On) The Dock Of The Bay
Charles Mingus - Trio And Group Dancers
Andre 3000 & Norah Jones - Take Off Your Cool

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

Mainīt komentāru secību

maija

2013-06-19 15:10:29

Ziņot

ļoti laba intervija, prieks lasīt. un prieks par tik pozitiivu jaunieti. bet drukas kļūdas gan traucēja..

Laila

2013-06-19 14:21:51

Ziņot

visas viņa intervijas ir saturiskas un lasīt tīkamas. puisis ir malacis.

Vārds

2013-06-18 13:52:47

Ziņot

ehh, nu eiroviizija aizgaaaja gar degunu, bet nu neko darit. par krievijas tirgu... hmm, bet nu nauda laba tur apgrozas, tapec jau musejie visi taa raujaas...

Vārds

2013-06-18 11:03:34

Ziņot

Sakarīgi

normis

2013-06-18 11:02:40

Ziņot

par eiroviziju tiesam malaci. lai ari biju noskanots skeptiski un tada muzika galigi ne mana gaume, nodeva labi!!!

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (7)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Interesanti

Kaut kas neredzēts! Labradors - futbola fans VIDEO (6) 

Suns no sirds priecājas par Portugāles valstsvienības iesistiem vārtiem.

Viņi piepeši ieraudzīja, ka smiltīs kaut kas kustas. Viens pēc otra parādījās... (2)

Pavisam parasti, tomēr bīstami augļi un dārzeņi (2)

Lūk, kādi "tusiņi" jārīko saviem četrkājainajiem mīluļiem! VIDEO (2) 

Iespaidīgi! Cilvēka un krokodila maigā draudzība (1) 

Neticami! Kā viņš to visu tur dabūja iekšā?! VIDEO (1) 

Smieklīgi: šie suņi ir aizmirsuši, kas viņi ir VIDEO

Igors Popovs: Dzīves sparu smeļos darbā un ceļojumos (1) 

Ar laba garastāvokļa un lieliska izskata recepti dalās slavenību frizieris un stilists Igors Popovs.

Gada modes dizainere Inese Ozola: Mani visvairāk iedvesmo nodošanas termiņš! (1)

Oskars Melbārdis: Dažkārt kārojas siļķmaizīti, bet sezonas laikā to nedrīkst (2)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv