Trešdiena, 2020. gada 28. oktobris

Ninona, Ņina, Antoņina, Oksana

Visi autora raksti

7. septembris (2012) 14:02

Agneta Niedra

Pļaviņš par bronzu, ASV jociņiem un popularitāti +Mārtiņdienas zoss recepte (19)  

Regulāra lokācijas maiņa Mārtiņam nav nekas jauns. Vien nepilnu divu mēnešu laikā viņš paguvis pabūt gan Lielbritānijā, Polijā un Krievijā, gan tepat Latvijā un nu pavisam drīz dosies uz Turciju, kur aizvadīs savu jau trešo sezonu vietējā pludmales volejbola klubā "Halkbank". Tomēr vēl ne reizi Mārtiņam nav izdevies apskatīt vilinošo sapņu zemi otrpus okeānam – Amerikas Savienotās valstis.  Arī sportista ģimene ir visai izkaisīta pasaulē – māsa Elīna ar vīru, Mārtiņa komandas biedru Jāni Šmēdiņu, sezonu aizvada Vācijā, bet mamma dzīvo Kuveitā. Jaunākā māsa Ieva studē Londonā.

Ar Mārtiņu tiekamies Puaro.lv birojā. Viņš (protams) ierodas saulesbrillēs – no tām sportists nešķiras arī ikdienā. Lai arī varētu šķist, ka visu šo gadu laikā viņam mājās iekrājusies pamatīga šī aksesuāra kolekcija, tā nebūt nav, jo Mārtiņš sponsoru dāvinājumos labprāt padalās ar draugiem. Pagatavoju mūsu olimpiskajam varonim tēju, un viņš palūdz tai pieliet klāt arī pienu – pie šīs britu tradīcijas esot pieradis olimpisko spēļu laikā.

Kopš reizes, kad pirmoreiz sazvanījāmies (un klausuli pacēla viņa sieva, lai paskaidrotu, ka Mārtiņš šobrīd ir dušā...) jau pagājis kāds laiciņš. Beidzot varam ļauties nesteidzīgai sarunai.

Agneta Niedra: Kā šobrīd jūties, kad spraigie notikumu pavērsieni ir mazliet pierimuši?


Mārtiņš Pļaviņš: Tagad dienas šķiet tik īsas, ka neko nevar pagūt izdarīt. Mans plānotājs jau ir aizpildīts krietnu laiku uz priekšu. Katru dienu kaut kas notiek, visur jāpagūst.

A.N.: Vai neesi jau paguris un nevēlies atelpu?

M.P.: Sezona drīz beigsies un tad varēšu arī nedaudz atpūsties. Kamēr vēl norit sacensības, vajag izmantot izdevību un pagūt piedalīties. Mani tāds ritms apmierina, jo neiestājas rutīna.

A.N.: Vai pats apzinies to, kas pēdējo mēnešu laikā ir noticis?

M.P.: Mums ar Jāni [Šmēdiņu] pagaidām ir sajūta, ka esam vienkārši vinnējuši kārtējo turnīru. Pabiju Polijā un Krievijā, un man radās sajūta, ka apkārtējie pat vairāk novērtē sasniegto, nekā mēs paši. Domāju, paies laiks, un tikai tad mēs reāli sapratīsim, kas ir noticis.

A.N.: Polijā pamanījāties pieveikt arī brazīliešus. Tas nozīmē, ka teorētiski olimpiskajās spēlēs varējāt tikt pie zelta...

M.P.: Teorētiski jau vienmēr viss ir iespējams. Viņi bija vienīgie mūsu pretinieki Londonā, ar kuriem iepriekš ne reizi nebijām spēlējuši. Abi – Alisons [Čeruti] un Emanuels [Rego] – ir fiziski spēcīgi un ļoti daudz pieredzējuši. Pret šādiem pretiniekiem ir jābūt izstrādātai spēles taktikai, kura olimpiskajās spēlēs mums nebija īsti skaidra. Viena lieta ir pavērot spēli no malas un paskatīties, kā ar viņiem cīnās citi, bet pavisam kas cits – atrast savu pieeju. 

A.N.: Kāda tad bija jūsu taktika Polijā?

M.P.: Olimpiskajās spēlēs centāmies servēt uz mazāko no viņiem – Emanuelu, bet Polijā pamēģinājām to biežāk darīt uz divus metrus garo Alisonu. Tas nostrādāja.

A.N.: Ievērojami ir audzis pludmales volejbola līdzjutēju skaits. Cik viegli ir aprast ar apkārtējo uzmanību?

M.P.: Tas ir interesanti, jo nekad agrāk neko tādu neesam piedzīvojuši. Nesen mums bija tikšanās ar faniem [pludmales sporta centrā] Brazīlija. Nebiju gaidījis tādu interesi! Vakara noslēgumā man jau bija nogurusi roka no autogrāfu sniegšanas! Līdz šim Latvijā līdzjutējus no pludmales volejbola aizvīla citi sporta veidi – hokejs, basketbols – bet tagad, šo sasniegumu dēļ, cilvēki ir sākuši par volejbolu interesēties. Šis brīdis ir jāizbauda. Ies laiks, un uzmanības centrā nonāks citas sacensības un aktualitātes. Jāsaka, latvieši diezgan kūtri izrāda savas emocijas. Nesen biju paņēmis olimpisko medaļu līdzi uz Krieviju – turienieši drosmīgi nāca klāt jautāja, prašņāja, fotografējās. Londonā vispār amerikāņi kārās kaklā un taisīja „prikolīgas” bildes. Tikmēr paši mūsējie kautrīgi nostājas blakus un baidās pat pieskarties medaļai.

A.N.: Kur medaļa atrodas šobrīd?

M.P.: Mājās. Nesen man atsūtīja arī īpašu medaļas kastīti. Pēdējā laikā sanāk to arī daudz kur nēsāt līdzi. Un es arī vēlos šajā priekā ar visiem dalīties – lai katram ir iespēja medaļu apskatīties un aptaustīt.

A.N.: Diezgan smaga, vai ne?

M.P.: It kā rakstīts - 250 grami, bet šķiet, ka vairāk. Katrā ziņā tās, ko tagad iedeva Polijā un Krievijā, šķiet pavisam vieglas. Ļoti ceru, ka tā nebūs mana pēdējā olimpiskā medaļa. Vēlētos piedalīties vēl vismaz divās vai trijās olimpiādēs. Neko nevar zināt, jo līmenis visos sporta veidos katru gadu turpina pieaugt.


Mums tak ir zelts... un arī bronza!


A.N.: Kādas bija tavas emocijas tobrīd, kad saprati, ka esat izcīnījuši bronzu?

M.P.: Kad rezultāts bija 14:11, domāju: „Ja tagad zaudēsim, sāpīgāk nevarētu būt!” Bet nīderlandieši mums atviegloja uzdevumu, kļūdoties servē. Bija grūti aptvert, ka esam viņus apspēlējuši. Nekad, nevienās  sacensībās neesmu kādai komandai prognozējis labākas izredzes. Spēles sākums visiem ir vienāds, tāpēc vienmēr izredzes uzvarēt ir 50:50 - neviens nav pastarītis un neviens nav līderis. Katra diena ir citādāka. Londonā bijām samērā labā formā, tomēr uzvaras bija negaidītas. Uz bronzu nebijām cerējuši.

A.N.: Ar kādu mērķi devāties uz spēlēm?

M.P.: Nevēlējāmies aizbraukt kā tūristi – doma bija censties nospēlēt ne sliktāk kā iepriekšējā olimpiādē, kur izcīnīju devīto vietu. Cerējām uz iekļūšanu labāko sešiniekā. Kad šis uzstādījums tika sasniegts, sekoja izloze, kurā mums palaimējās spēle ar amerikāņiem, kas tobrīd bija „parocīgākie” pretinieki, jo iepriekš jau trīs reizes bijām pret viņiem cīnījušies. Tagad vispār neesam trenējušies kopš Londonas, bet treneris saka, ka esam labā formā. Uz olimpiādes bāzes joprojām pienācīgi varam nospēlēt. Sezonas beigas izvērtušās necerēti veiksmīgas.

A.N.: Kā jūties komandā ar Jāni? Vērojot spēles televīzijā, viņš izskatās nosvērtāks – tas, kurš uzmundrina.

M.P.: Viss ir atkarīgs no spēles – tas, uz kuru tiek vairāk servēts, protams, ir nervozāks. Otrs attiecīgi cenšas uzmundrināt.

A.N.: LTV sporta komentētājiem labpatika nepārtraukti atgādināt Jāņa ieteikumu „izstiept rociņu, un tad jau punkti paši sakritīs”.

M.P.: Pats vēl nevienu mūsu spēli neesmu redzējis, bet noteikti noskatīšos, kad dabūšu disku tieši ar mūsu sporta komentētāju ierakstu.

A.N.: Starp citu, kad Polijā spēlējāt pret amerikāņiem, viņu sporta komentētājs klaji pauda simpātijas tieši pret jums, nevis savu komandu.

M.P.: Amerikāņi labi spēlē, bet viņi to dara diezgan gausi. Iespējams, tā ir apzināta spēles taktika. Sākumā tas daudzus kaitināja – ka viņi it kā bez lielas piepūles, neiespringstot,  „paņem” uzvaru. Mēs uz laukuma esam aktīvāki. Komentētājiem un līdzjutējiem patīk komandas, kuras cīnās. Skatītāji novērtē azartiskas, ilgstošas saspēles.

A.N.: Noteikti esi arī pamanījis jociņus, kas par tevi un Jāni klejo sociālajos tīklos. Piemēram, Google.com pirmais piedāvātais vaicājums atslēgas vārdam „where”  ir „Where is Latvia?” (Kur ir Latvija? – no angļu val., red). Un tas ir jūsu nopelns!

M.P: Mēs ar Jāni paši to Google pārbaudījām. Smieklīgi. Bet bijām diezgan pārsteigti, ka viņi to nezina. Mēs ar Sašu (Aleksandru Samoilovu – red.) jau iepriekšējā olimpiādē Pekinā uzvarējām amerikāņus, kas toreiz bija pirmā lielā sensācija. Vai tiešām viņi joprojām to nav apguvuši? Kopumā par aktualitātēm sociālajos tīklos olimpisko spēļu laikā bijām informēti, bet paši neko nerakstījām, jo nevēlējāmies pāragri sapriecāties. Polijā gan paliku bez interneta, jo tur tas ir tik lēns! Dienas laikā ar milzu pacietību varēju izlasīt labi ja trīs e-pasta vēstules. Kur nu vēl uz tām atbildēt. 

A.N.: Ko plāno darīt pirmajās brīvajās dienās?

M.P.: Nezinu. Pagaidām nespēju iedomāties, kad tas varētu būt. Tagad norit Krievijas čempionāts, bet pēc tā dodos uz Turciju (Mārtiņš jau trešo sezonu aizvada Turcijas pludmales volejbola klubā "Halkbank" – red.). Vēl jāpagūst apciemot un pateikt paldies visiem mūsu sponsoriem un atbalstītājiem. Esam nolēmuši viņiem dāvāt arī zaļos krekliņus. Turklāt drīzumā Amerikā, Lasvegasā, tiks aizvadītas „King of the Beach” sacensības, un ir cerība, ka arī es saņemšu īpašu ielūgumu tur piedalīties. Nezinu gan, vai viņi vēl vēlas ar mani cīnīties (smejas). Būtu gatavs turp doties kaut vai ceļojuma dēļ, jo Amerikā vēl nav izdevies pabūt, tomēr iekļūšana šajā turnīrā ir diezgan sarežģīta.

A.N.: Bieža ceļošana ir neatņemama profesionālā sporta sastāvdaļa. Kā ar to sadzīvo tava ģimene?

M.P.: Līdzi izbraukāt ir ļoti grūti. Šogad sieva ar meitiņu man bija līdzi gan uz Londonu, gan uz Poliju. Kopā ārzemēs tika aizvadīts vairāk nekā mēnesis. Bērnam šie garie pārbraucieni ir īpaši nogurdinoši. Tomēr, kamēr man ir iespēja attīstīt savu karjeru un labi pelnīt, es to darīšu, jo nespēju sevi iztēloties, strādājot ofisa darbu.

A.N.: Kā aizsākās tavas sportista gaitas?

M.P.: Kad mācījos piektajā klasē, uz mūsu skolu atnāca treneri ar piedāvājumu izmēģināt savas iemaņas kādā sporta veidā. Mēs ar draugiem uzsākām treniņus, beigās gan paliku es viens pats. Vasaras aizvadīju sporta nometnēs. Pamazām sāku piedalīties dažādos čempionātos.

A.N.: Vai jau tad zināji, ka sports kļūs par tavu nākotnes nodarbošanos?

M.P.: Nē, nopietnāk tam pievērsos pēc ģimnāzijas absolvēšanas. Iestājos Latvijas universitātē, bet pēc pus gada sapratu, ka nespēju to apvienot ar sportista gaitām. Tam sekoja piedāvājums studēt Havaju salās, no kura atteicos, jo par pirmo no četriem gadiem bija jāmaksā pašam, un toreiz tas šķita pārāk dārgi. Tagad studēju [Latvijas] Sporta [pedagoģijas] akadēmijā – atlicis vien uzrakstīt bakalaura darbu.

A.N.: Kā esi pamanījies atrast laiku arī studijām?

M.P.: Naktīs. Parasti nedēļu pirms darbu iesniegšanas termiņa ķeros klāt iekavētajam, un, intensīvi strādājot, nokārtoju visu nepieciešamo. Pret mani arī izturas pielaidīgāk, jo zina, ka daudz sportoju. Četrinieki gan mani neapmierina, cenšos turēties septītnieku līmenī.

A.N.: Kādu specialitāti būsi ieguvis?

M.P.: Vecākais treneris volejbolā  un vadītājs sporta jomā. Vienmēr esmu līdzdarbojies arī kā savas komandas menedžeris, un man ļoti patīk to darīt, tāpēc arī šāda izvēle. Tas, ka nākotnē mans darbs varētu būt saistīts arī ar trenera gaitām, ir tikai likumsakarīgi. Iespējams, atvēršu pats savu skolu. Vēlos palīdzēt arī citiem kaut ko sasniegt sportā. Ideju ir ļoti daudz, bet tām varētu pievērsties pēc nākamās olimpiādes.

A.N.: Jūsu panākumu rezultātā aktualizējās arī ziņas par to, ka tava māsa ir Jāņa sieva. Kā tas sagadījies?

M.P.: Arī mana māsa spēlē volejbolu. Latvijā volejbolistu nav daudz, mēs cits citu labi pazīstam. Elīna ar Jāni pirmoreiz iepazinās svinībās par godu manai un Sašas uzvarai pasaules čempionātā. Tikai vēlāk ar Jāni apvienojāmies komandā – tā toreiz šķita vislabākā iespēja atkal tikt uz olimpiādi. 

A.N.: Kā tas ir – atrasties kopā ne tikai volejbola laukumā, bet arī privātos pasākumos?

M.P.: Mūsu ģimene ir visai „izkaisīta”. Jānis ar Elīnu sezonu aizvada Vācijā, bet es – Turcijā. Mana mamma dzīvo Kuveitā, bet jaunākā māsa mācās Londonā. Tāpēc kopīgo pasākumu nav nemaz tik daudz. Ģimenes saiets ir ļoti īpašs notikums, jo to izdodas noorganizēt ļoti reti.

A.N.: Kāda ir dzīve Turcijā?

M.P.: Man tur iznāk aizvadīt četrus, piecus mēnešus. Iepriekšējās sezonās sieva ar meitiņu brauca līdzi, bet šogad mazā sāk iet bērnudārzā, tāpēc uz Turciju došos viens. Skaidrs, ka tikko kā būs brīvdienas, braukšu mājās. Noteikti šeit pavadīšu arī Ziemassvētkus un sagaidīšu Jauno gadu.


Ar meitiņu Keitu rotaļu laukumā Turcijā


A.N.: Cik viegli vai grūti bija aprast ar turienes kultūru un mentalitāti?

M.P.: Es to tā neizjūtu, jo manu ikdienu tur aizņem intensīvi treniņi, pat smagāki nekā Latvijā, jo mājās uzmanību novērš dažādas blakus lietas, piemēram, mācības. Diža atšķirība no Latvijas nav – Ankarā tāpat ir ziema un sniegs – turklāt treniņi notiek arī ārā. Kādi nu apstākļi ir, tādos jātrenējas, neesmu izvēlīgs. Vienīgais, kas šķiet dīvaini – visā lielajā pilsētā nav neviena peldbaseina, tāds ir vienīgi Stambulā. Tas gan pietrūkst pilnvērtīgiem treniņiem. Pirmo gadu dzīvoju netālu no mošejas, kur jau septiņos no rīta sākās lūgšanas. Tās notika tik skaļi, ka biju spiests mosties līdz ar tām – dienas šķita tik garas.

A.N.: Vai esi paguvis izbaudīt arī ballīšu periodu?

M.P.: Pēc skolas pabeigšanas sanāca mazliet vairāk izklaidēties, bet drīz vien sports ņēma virsroku. Mani tāda uzdzīve nekad nav saistījusi. Šad tad ar draugiem uz kādu klubu varu aiziet, bet tikai labas kompānijas dēļ. Būtu diezgan muļķīgi laiku, ko jau tā reti pavadu Latvijā, izšķiest, ballējoties pa Vecrīgu.

A.N.: Parunāsim nedaudz par modi. Pareizāk sakot, par nu jau leģendārajiem zaļajiem krekliem.

M.P.: Sākumā kā pirmā forma mums bija paredzēta tā, kura ir bordo krāsā, bet kā otrā – melnā. Par trešo brīvprātīgi piespiedu kārtā izvēlējāmies zaļo, jo uz mums piešķirtajiem baltajiem šortiem jau bija zaļa maliņa. Sākumā vēlējāmies baltus kreklus, bet mūs atrunāja, jo tie slikti izskatīšoties televīzijā. Kad saņēmām pasūtītās formas, sapratām, ka zaļā tomēr jāliek kā pirmā. Mūsu sponsori – Oakley - tām pieskaņoja arī zaļas saulesbrilles.

A.N.: Vai esat arī domājuši šos zaļos kreklus piedāvāt pārdošanā kā suvenīrus?

M.P.: Jā, jautājums joprojām ir aktuāls, tomēr šīs ir īpašas – olimpiskās – formas. Nevēlamies, lai tās būtu pieejamas katram otrajam, bet tiktu piešķirtas vienīgi cilvēkiem par īpašiem nopelniem, tiem, kuri mums ir palīdzējuši ceļā uz šiem sasniegumiem.

A.N.: Cik rūpīgi pats seko līdzi modes tendencēm?

M.P.: Manā apģērbu skapī ievērojami dominē sportiska stila apģērbs. Līdz šim lielāko daļu ikdienas pavadīju ērtas formas drēbēs, tomēr, kopš cilvēki uz ielas sākuši mani atpazīt, nopietni apsveru iespēju kaut ko mainīt sava apģērbu skapja proporcijās, iegādājoties arī ko klasiskāku un lietišķāku.

A.N.: Kad pēdējo reizi uzvilki uzvalku?

M.P.: (Pirmo reizi intervijas laikā ietur pauzi). Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas uzvalka forma skaitās? (Pie sevis prāto). Maijā uz māsas kāzām devos uzvalkā, un vēl pēc olimpiskajām spēlēm, vizītē pie [Latvijas iekšlietu ministra] Riharda Kozlovska. Nu un tagad, 3. septembrī, viesojoties savā bijušajā skolā.

A.N.: Kādiem vēl sporta veidiem ikdienā mēdz sekot līdzi?

M.P.: Hokejam – gan izlases spēlēm, gan Dinamo [Rīga] gaitām. Brāļus Rēdlihus pazīstu jau kopš bērnības. Vecāku mājas atradās tikai kilometra attālumā viena no otras, un mūsu ģimenes bija sadraudzējušās – kopā svinējām dažādus svētkus. Vasaras tika aizvadītas, visiem kopā uzspēlējot futbolu. Pēc Londonas olimpiādes Miķeli satiku lidostā. Viņš pie savas mājas Ozolniekos uztaisījis volejbola laukumu. Sarunājām kopā kādu reizi uzspēlēt. Tāpat pludmales volejbolu šad tad labprāt uzspēlē arī Ainārs Kovals un Mārtiņš Rubenis. Arī Martins Dukurs sākumā trenējās volejbolā, bet tikai vēlāk pārgāja uz skeletonu. Ar viņu kādreiz kopā spēlējām sacensībās. Es toreiz nobrīnījos par viņa vēlmi nomainīt sporta veidu, bet tas izrādījies ļoti veiksmīgs lēmums. Kā redzams, volejbolu iecienījuši arī citu sporta veidu pārstāvji.

A.N.: Nesen intervijā portālam Puaro.lv numeroloģe Ineta Ventniece atklāja, ka jūs ar Jāni...

M.P.: ...esam numeroloģiskie dvīņi. Jā, es to izlasīju. Tas bija ļoti interesanti. Puaro.lv sekoju Tviterī, un to, ko par mums uzrakstāt, parasti, ja ne pilnībā izlasu, tad vismaz aši uzmetu aci. Šo rakstu izlasīju rūpīgi. Nekad iepriekš par to nebiju aizdomājies.

A.N.: Vai tici liktenim?

M.P.: Man jau šķiet, ka paši esam savas laimes kalēji. Ja kādam pareģos čempiona titulu, bet viņš, uz to paļaujoties, sāks slinkot, nekāda uzvara nav iespējama. Manuprāt, savas dzīves virzību tomēr regulējam mēs paši.

A.N.: Kādas piecas lietas, tavuprāt, katram cilvēkam būtu jāizdara savas dzīves laikā?

M.P.: Jānodibina ģimene. Jāpaņem kredīts un vēlāk jāsaprot, ka tā nebija laba ideja (smejas). Jebkura sportista kvēlākais sapnis, protams, ir olimpiskā zelta medaļa, tomēr, domājot saprātīgi, jāatzīst, ka pietiek jau ar to, ka esi ticis labāko trijniekā – vienalga, vai tas ir zelts, sudrabs vai bronza. Jāizmanto dzīves sniegtās iespējas, lai arī cik pārgalvīgas tās kādreiz šķistu. Pieņemsim, es pieietu pie [Fila] Dalhauzera un piedāvātu viņam kļūt par Latvijas pilsoni un spēlēt kopā ar mani. Iespējams, viņš mani uzskatītu par jukušu, bet es vismaz būtu remdējis savu neziņu, nevis vēlāk nepārtraukti domātu par to, kā būtu, ja būtu. Un tādas situācijas mūs piemeklē katru dienu – labāk ir vienkārši pajautāt vai izdarīt. Un vēl jācenšas palīdzēt sapņus un mērķus sasniegt arī citiem.

Pļaviņu ģimenes īpašā Mārtiņdienas zoss recepte


Nepieciešamās sastāvdaļas:

    Zoss (2-3 kg smaga)
    1 kg skābētu kāpostu
    3 sīpoli
    3 āboli
    ķimenes
    burkāni
    sāls
    sinepes
    cukurs
    sviests (pus paciņa)

Zoss iekšpusi ierīvē ar saberztām ķimenēm, sāli un sinepēm. Skābiem kāpostiem nospiež lieko sulu, sagriež smalkāk (tik smalkus, cik būs patīkami ēst). Sīpolus sasmalcina, apcep uz pannas, samaisa kopā ar kāpostiem, pievieno ķimenes un cukuru pēc garšas. Burkānu sarīvē un arī apcep uz pannas, pievieno šķēlītēs sagrieztus ābolus. Visu to sajauc kopā, stūķē zosij vēderā un aizšuj ciet ar diegu.
Cepešpannā liek cepampapīru un nedaudz sviesta, uz tā - piepildīto zosi. Pielej ūdeni un liek iepriekš sakarsētā cepeškrāsnī ar krūtīm uz leju, un cep, ik pa laikam (5-10 min.) aplaistot ar cepeša šķidrumu.

Cep aptuveni 1 stundu un 30 minūtes 160-180 grādu temperatūrā, bet tas atkarīgs no tā, kāda zoss un kā cepas, var pārbaudīt ar zobu bakstāmajiem kociņiem. Kad zoss gatava, izņem no cepeškrāsns un izvelk
ārā diegus.

Tā kā Mārtiņam garšo kartupeļi, tad Liene zosi parasti pasniedz ar vārītiem kartupeļiem, kuri apkaisīti ar svaigām dillītēm. Saldajā ēdienā Pļaviņu ģimene iesaka mājās ceptu siera kūku.

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

1
2
Lapa 1 no 2

Mainīt komentāru secību

Dace

2012-11-13 23:49:02

Ziņot

Vai tik varonis nepasvinejas kada musu zemes mazpilseta ar cita meicam?

Inta

2012-09-27 10:26:11

Ziņot

Uz paplāts tomēr izskatās augšpēdus nevis ar krūtīm uz leju,kā tad īsti darījāt?

Vārds

2012-09-15 18:05:28

Ziņot

vauč, būt prom no ģimenes tik ilgu laiku, noteikti nav viegli. bet nu karjera prasa upurus.

es

2012-09-15 13:06:48

Ziņot

Jautri:)

Dr. Labi

2012-09-13 00:13:07

Ziņot

ar humoru čalim viss kārtībā ;)

Be

2012-09-12 15:31:54

Ziņot

Uff, olimpisko spēļu sensācija, ne tikai Latvijas mērogā. Lai vēl daudz šādu un vēl skaļāku uzvaru! :)

Marta

2012-09-10 13:06:18

Ziņot

Visu cieņu! Abi ar Jāni tiešām parādītāt labāko, ko spējāt! Tas tikai pierāda, ka jums abiem viss vēk tikai priekšā! Var just, ka fanu atbalst šiem abiem iedevis baigo stimulu.

HA

2012-09-09 19:14:43

Ziņot

Nu zvērā! Gan jociņi, gan zoss, kuru krāsnī liek ar krūtīm uz leju un tad tā pati apgriežas otrādi! :D

Vārds

2012-09-09 17:26:25

Ziņot

ļoti jauka un sirsnīga intervija. ar interesi izlasīju līdz pēdējam vārdam.

Vārds

2012-09-08 09:17:36

Ziņot

superīgā ģimenīte!

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (7)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Interesanti

Kaut kas neredzēts! Labradors - futbola fans VIDEO (6) 

Suns no sirds priecājas par Portugāles valstsvienības iesistiem vārtiem.

Viņi piepeši ieraudzīja, ka smiltīs kaut kas kustas. Viens pēc otra parādījās... (2)

Pavisam parasti, tomēr bīstami augļi un dārzeņi (2)

Lūk, kādi "tusiņi" jārīko saviem četrkājainajiem mīluļiem! VIDEO (2) 

Iespaidīgi! Cilvēka un krokodila maigā draudzība (1) 

Neticami! Kā viņš to visu tur dabūja iekšā?! VIDEO (1) 

Smieklīgi: šie suņi ir aizmirsuši, kas viņi ir VIDEO

Igors Popovs: Dzīves sparu smeļos darbā un ceļojumos (1) 

Ar laba garastāvokļa un lieliska izskata recepti dalās slavenību frizieris un stilists Igors Popovs.

Gada modes dizainere Inese Ozola: Mani visvairāk iedvesmo nodošanas termiņš! (1)

Oskars Melbārdis: Dažkārt kārojas siļķmaizīti, bet sezonas laikā to nedrīkst (2)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv