Otrdiena, 2020. gada 31. marts

Gvido, Atvars

Visi autora raksti

Pirmdiena, 9. jūlijs (2012) 13:39

Agneta Niedra

Kaspars Daugaviņš par hokeju, iepazīšanos internetā un sirdij tuvo kantrimūziku (31) 

Viens no pašmāju talantīgākajiem un izcilākajiem hokejistiem Kaspars Daugaviņš maija vidū nosvinēja vien savu 24. dzimšanas dienu. Ar neatlaidīgu darbu un mīlestību pret hokeju viņš sasniedzis to, par ko daudzi sportisti varētu tikai sapņot. Hokeja dēļ viņš upurējis ne tikai skolu un bijis spiests atteikties no studijām, bet arī, spēlējot NHL, lielāko daļu gada aizvada Amerikas Savienotajās Valstīs, tālu prom no saviem tuviniekiem un draugiem. Intervijā portālam Puaro.lv Kaspars atklāj, ko viņam nozīmē šie prombūtnes mēneši, dalās pieredzē par iepazīšanos internetā, kā arī atzīstās, ka necieš garos pārlidojumus, kuri ir neatņemama viņa ikdienas sastāvdaļa.

Agneta Niedra: Sākusies ilgi gaidītā vasara. Kā to parasti aizvada hokejisti?

Kaspars Daugaviņš: Kādu laiciņu baudām atpūtu, bet drīz vien atsākam treniņus. Parasti pats sev uzstādu programmu, kuru vasaras laikā arī ievēroju – regulāri eju uz trenažieru zāli un spēlēju futbolu, katru dienu apmeklēju arī golfa laukumu. Drīz vien tiek atsākti profesionālie treniņi.

A.N.: Vai arī hokeja sezonas laikā tev atrodas kāds brīdis, kuru veltīt saviem hobijiem?

K.D.: Tikpat kā nemaz. Golfa laukumu aizvadītajā sezonā apmeklēju vien pāris reižu, kad ar komandu viesojāmies kādā siltākā vietā. Pārsvarā atpūšos mājās, pie televizora vai datora, jo nekam citam vienkārši neatliek spēka.


A.N.: Vai tu kā hokejists mēdz vērot arī hokeja spēles televīzijā?

K.D.: Šim tam pasekoju līdzi, pārsvarā spēlēm, kurās piedalās kādi man zināmi cilvēki. Pēdējos divus gadus, kad vien iespējams, noskatījos kādu Dinamo Rīga spēli, lai uzzinātu, kā mūsējiem veicies. Intereses pēc pavēroju arī dažādu čempionātu, tostarp NHL kausa izcīņas, finālus. Tomēr parasti rezultātus sportā uzzinu vien no ziņām.

A.N.: Vai, vērojot KHL spēles, tevi nepārņem vēlme spēlēt kopā ar savējiem?

K.D.: Protams, vēlos viņiem palīdzēt un piedalīties spēlēs – ar savējiem vienmēr jautrāk! Tomēr man ir citi mērķi un uzdevumi, tāpēc uz mājām vēl neraujos. Gan jau šeit vēl paspēšu uzspēlēt. Tikmēr man pietiek ar spēlēšanu valsts izlasē.

A.N.: Vai komandas sastāvs – tas, vai spēlē ar labiem draugiem, vai cilvēkiem, ar kuriem tevi vieno tikai kopīgs klubs – ietekmē tavas spēles rezultativitāti?

K.D.: Labāk ir spēlēt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem jau esi pieradis to darīt – kad zini, ko no viņiem laukuma sagaidīt. Tomēr ir puiši, ar kuriem nesaproties, pat neraugoties uz to, ka visu mūžu esat bijuši vienā komandā.

A.N.: Kurš brīdis sezonas laikā tev parasti ir visgrūtākais?

K.D.: Uzsākt spēlēt ir salīdzinoši viegli, jo pēc sporta esi jau noilgojies. Sezonas beigas ir grūtas, tomēr apziņa, ka pamazām pietuvojies mērķim, rada atvieglojumu. Tāpēc visgrūtākais brīdis ir sezonas vidus, daudzas komandas tieši tad piedzīvo lūzuma punktu. Citas pēkšņi uzņem strauju kāpumu, bet citām sākas zaudējumu sērija. Noturēt visu sezonu vienā līmenī ir ļoti grūti. Ņemot vērā, ka kausu piešķir beigās, nevis sākumā, labāk sezonu sākt sliktāk, izvirzoties vadībā vēlāk. Tieši pēc šāda scenārija „Los Angeles Kings” vinnēja Stenlija kausu – play off spēlēs viņi iekļuva tikai tāpēc, ka labi nospēlēja sezonas otrajā daļā, un uz šo uzvaru viļņa komanda vēlāk arī noturējās. Arī man ir bijusi tā iespēja šīs likumsakarības piedzīvot uz savas ādas aizvadītajā gadā.

A.N.: Kādā intervijā Miķelis Rēdlihs atklājis, ka tad, ja hokejists uz ledus dodas ar domu iesist vārtus, no tā nekas nesanāks. Kāpēc tas tā ir?

K.D.: Arī es nekad uz laukuma neesmu izgājis ar domu gūt vārtus. Man ir svarīgi realizēt trenera uzstādījumus, nedomājot par gala rezultātu. Galvenais ir izdarīt to, ko tajā brīdī vari vislabāk. Ja domā tikai par vārtu gūšanu, aizmirsti citas lietas, kas konkrētajā brīdī ir daudz svarīgākas. Visam jānotiek likumsakarīgi – vispirms aizsardzība, tad uzbrukums. Lai nav tā, ka pēc tam sevi šausti, jo varēja taču izdarīt labāk.

A.N.: Un tomēr - jebkura sporta veida galvenais dzinulis ir ambīcijas. Vai tad vienmēr nešķiet, ka varēja tomēr labāk? Vai šīs ambīcijas vispār ir apmierināmas?

K.D.: Tajos brīžos, kad komanda uzvar, skaidrs, ka tika izdarīts maksimums. Kad zaudē, jāmeklē iemesli, kāpēc tas tā notika. Ja esi bijis uz ledus brīdī, kad pretinieki guva vārtus, neraugoties uz to, ka laukumā bija vēl pieci spēlētāji, arī tev pašam noteikti bija iespēja situāciju vērst par labu. Vidēji vārtu guvums tiek realizēts 45 sekundēs, to laikā katrs spēlētājs atradās kaut kur ripas tuvumā, iesaistīti tajā bija visi. Vienmēr var labāk, tomēr vēl nekad nevienam nav izdevies nospēlēt perfektu hokeja spēli.

A.N.: Vai vienmēr esi vēlējies spēlēt tieši hokeju?

K.D.: Jā. Jau no piecu gadu vecuma sekoju līdzi hokeja spēlēm televīzijā, kā arī ziemā katru dienu ar draugiem devos spēlēt uz aizsalušā ezera. Biju tik laimīgs, kad desmit gadu vecumā saņēmu savu pirmo hokeja formu un devos uz pirmo īsto treniņu!

A.N.: Ko tik īpašu saskatīji tieši hokejā? Ir taču tik daudz citu sporta veidu...

K.D.: Kad biju maziņš, hokeja čempionātiem sekoja līdzi visa valsts, liela daļa pat negāja uz darbu, lai tikai redzētu spēles. Hokejā ir daudz spēka paņēmienu, grūstīšanās, kaušanās... Bērnībā vienmēr mēdzu spēlēt nedaudz agresīvāk nekā citi, arī futbolā. Tomēr hokejā par to nedod noraidījumus.

A.N.: Kā tev šķiet, kāpēc pie mums hokejs ir tik iecienīts?

K.D.: Tas tā ir jau kopš PSRS laikiem, kad Rīga tika pozicionēta kā hokeja pilsēta. Lai arī šī savienība izjuka, iedibinātās tradīcijas saglabājās. Krievijā hokejs ir cieņā jau ļoti sen, tam pateicoties, tas nonācis arī līdz mums. Tomēr salīdzinājumā ar pārējām valstīm, kuras spēlē čempionātā, Latvijā hokeja attīstība noris ļoti lēni. Mums ir ļoti maz hokeja haļļu, un arī jauno sportistu interese nav liela. Jo vairāk bērnu spēlēs hokeju, jo lielākas būs mūsu izredzes nākotnē. Diemžēl šobrīd tā neizskatās cerīga. Kad es sāku trenēties, bija grūti nokomplektēt pat vienu komandu. 15 gadu vecumā jau spēlēju U18, jo gluži vienkārši nebija citu, kas varētu to darīt. Pie mums nav arī attīstības iespēju – viens pats Rīgas Dinamo, kur kādu jauno uzņem vien reizi pāris gados. Turklāt Latvijas hokeja čempionātu par vērā ņemamām sacensībām uzskatīt nav iespējams – tas ir drīzāk tāds amatieru hokejs.

A.N.: Tu savu sportista karjeru sāki ļoti agrā jaunībā. Vai tev nav sajūta, ka tā dēļ būtu upurējis pārāk daudz?

K.D.: Es jau darīju visu to pašu, ko citi mani vienaudži. Tas, ka netiku uz visiem klases vakariem vai ekskursijām, mani īpaši nesarūgtina. Spēlēdams hokeju, ieguvu ļoti daudz labu draugu, kas to kompensē.


A.N.: Tu atzinies, ka sporta laukumā esi bijis agresīvs. Vai arī skolā mēdzi „gāzt podus”?

K.D.: Protams, kā jau normāliem bērniem tas piedien, gadījās šad tad kādu stiklu izsist, no stundām aizlaisties vai skolotājus nokaitināt. Nesen savā bijušajā skolā pasniedzu balvas mazajiem sportistiem – visi vēl tagad šos nedarbus atceras. Sporta skolotājs izmantoja izdevību, lai sanākušajiem par mani pastāstītu dažādus brīnumus.

A.N.: Vai kaut kas no tā pašam bija arī piemirsies?

K.D.: Kā tad to var aizmirst! Skolā tomēr bija interesanti, lai arī tad tas tā nebūt nelikās. Tikai tagad spēju to patiesi novērtēt. Man ar skolu saistās tikai pašas labākās atmiņas.

A.N.: Liela daļa jauniešu nesen nosvinējuši savu izlaidumu un nu ir karjeras izvēles priekšā. Kā tev šķiet, kas ir svarīgākais, ko šādā brīdī vajadzētu ņemt vērā?

K.D.: Izvēlēties nodarboties ar to, kas pašam patīk. Nav jēga tiekties kļūt par Valsts prezidentu, ja patiesībā tevi aizrauj, piemēram, slēpošana. Es uzreiz zināju, ka vēlos būt hokejists, tāpēc skola man allaž bija otrajā plānā. Tomēr stulbs hokejā arī nevari būt – lai arī ko tas no manis prasīja, vidusskolu pabeidzu. Visu triju gadu vielu apguvu patstāvīgi, dzīvojot ārzemēs, skolā ierados vienīgi nokārtot ieskaites un eksāmenus. Universitātei laika man diemžēl neatlika.

A.N.: Cik grūti tas bija – piespiest sevi mācīties pašam?

K.D.: Viegli nebija. Kad spēlēju Maskavā, grāmatas nogulēja plauktā neskartas līdz pat sezonas vidum. Sapratu, ka vecāki neļaus turpināt spēlēt, ja nespēšu pabeigt skolu, tāpēc saņēmos. Protams, arī skolotāji bija ļoti pretimnākoši. Kad maija vidū, pēc pasaules čempionāta, ierados skolā, lai nokārtotu visa gada laikā nokavētos kontroldarbus, man ļāva tos apvienot pāris eksāmenos, nevis lika rakstīt 25 ieskaites katrā priekšmetā. Ļāva arī pārrakstīt eksāmenus, kuros izkritu. Matemātika, fizika un ģeometrija man padevās ļoti labi, problēmas sagādāja priekšmeti, kuros vajadzēja daudz lasīt. Literatūrā man parasti palīdzēja klases meitenes.

A.N.: Ko par hokeju tagad esi uzzinājis tādu, ko būtu vēlējies zināt, pirms sāki to spēlēt profesionālā līmenī?

K.D.: Galvenais jautājums vienmēr bija – vai es kaut ko sasniegšu? Vai ir vērts cīnīties? Vienmēr esmu pašaizliedzīgi tiecies uz saviem mērķiem. Līdz šim man viss ir izdevies, ceru, ka tas tā arī turpināsies. Laiks no junioru hokeja līdz profesionālajam sportam paskrēja nemanot. Tāpat mani nomocīja neziņa, vai kāds mani vispār pamanīs. Nezinu, vai es joprojām spēlētu hokeju, ja man nebūtu piedāvāts ar to nodarboties ārzemēs.

A.N.: Kuri ir tavi emocionālākie brīži hokejā?

K.D.: Mana debija lielajā izlasē - Rīgas čempionāts 17 gadu vecumā. Dabūjām „pa muguru” no Kanādas izlases ar rezultātu 11:0. Jau pie 4:0 sapratu, ka uzvarēt vairs nav iespējams, tāpēc pilnībā izbaudīju spēli. Biju tādā emocionālā pacēlumā, ka nemaz neapzinājos – kājas ir nogurušas vai nav – vienkārši planēju pa laukumu. Arī pirmā spēle NHL bija daļa no sapņu piepildījuma – piecus gadus uz to biju gājis caur Ziemeļamerikas līgām, tāpēc tā spēle lika akmenim no sirds novelties. Tad divus gadus bija pauze, līdz man atkal tika dota iespēja. Šādu pacēluma viļņu hokejā ir daudz. Būtībā, katra spēle, neraugoties uz rezultātu, sagādā neatsveramas emocijas, jo nav iespējams paredzēt, cik gadus vēl spēlēsi. Hokejs man ir hobijs, par kuru saņemu arī samaksu, tāpēc tā ir dubulta bauda. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez tā.

A.N.: Ko tev nozīmē nemitīgi atrasties prom no mājām?

K.D.: Tas nav viegli. Pirmie divi sezonas mēneši paiet ātri, pēc tam kļūst grūtāk. Man nav arī iespējas atbraukt mājās kaut vai uz pāris dienām, jo garākās brīvdienas mums ilgst trīs dienas – ar tām nepietiek pat lidojumam turp un atpakaļ. Arī tās nedēļas, kuras pie manis štatos pavada tuvinieki, paskrien nemanot. Pirmie prombūtnes gadi bija grūtākie, nu jau pamazām sāku pierast.

A.N.: Kā tu parasti kavē laiku šajos garajos un nogurdinošajos pārlidojumos?

K.D.: Pagulēt lidmašīnā es nevaru. Man vispār nepatīk lidot. Parasti vienkārši sēžu un klausos mūziku vai skatos kādu filmu. Katru reizi liekas, ka lidmašīna lido mūžību. Kad piezemējamies, jūtos ļoti atvieglots.

A.N.: Kāda mūzika ir tavā playlistē?

K.D.: Dzīvojot Amerikā, esmu ļoti iemīļojis kantrimūziku. Mani aizrauj tieši Džeka Džonsona (Jack Johnson), Ērika Čērča (Eric Church) un Treisija Čapmana (Tracy Chapman) daiļrade. Nekoncentrējos uz kaut ko vienu, vienkārši klausos to, kas iepatīkas. Kad sāk pietrūkt māju, klausos latviešu mūziku.

A.N.: Kā vislabprātāk pavadi savu brīvo laiku?

K.D.: Darba dienās spēlēju golfu, bet nedēļas nogales pavadu kopā ar draudzeni. Cenšos izmantot brīvās dienas, lai pēc iespējas vairāk pabūtu mājās, kaut vai neko īpašu nedarot. Šad tad aizbraucu kādā ekskursijā vai ar draugiem noīrējam viesu namu. Katru vasaru dodos ceļojumā arī uz kādu siltāku zemi.

A.N.: Vasaru apskatīt?

K.D.: Man pietiek arī ar Latvijas vasarām, svelme mani nemaz nesaista. +20 grādi ir mana optimālā gaisa temperatūra, kurā jūtos labi.

A.N.: Ar savu draudzeni iepazinies internetā – tā ir moderna, bet tomēr neierasta metode. Kā tas bija?

K.D.: Sezonas laikā pie datora pavadu pusi dienas, jo nekam citam neatliek spēka. Kaut kā viens otru uzgājām un sākām sarakstīties. Kad ierados Latvijā, satikāmies, un tā nu tas mīlas stāsts arī sākās. Tagad jau daudzi tā iepazīstas. Iespējams, mani uz iepazīšanos internetā pamudināja mana kautrīgā daba.

Kaspara Daugaviņa draudzene Santa Seile


A.N.: Vai biji ļoti uztraucies pirms pirmās tikšanās?

K.D.: Nu... Domāju, jebkuram būtu uztraukums, ejot uz randiņu ar meiteni, kuru esi redzējis tikai bildēs.

A.N.: Kas galu galā ir grūtāk – spēlēt hokeju vai uzaicināt uz randiņu meiteni?

K.D.: Noteikti saņemties uzrunāt meiteni! Fiziski smagāk ir spēlēt hokeju, tomēr arī, aicinot meiteni uz randiņu, viss iekšā trīcēja.

A.N.: Vai tas, ka cilvēki uz ielas tevi pazīst, nav kļuvis par apgrūtinājumu?

K.D.: Reizēm tas tiešām kļūst traucējoši. Dažkārt, kad ar draugiem nolemjam izbaudīt Vecrīgas naktsdzīvi, nezināmas personas vēlas ar mani pārmīt kādu vārdu. Diemžēl šie sarunu biedri ne vienmēr saprot, ka vēlos vienkārši atpūsties un pavadīt laiku ar draugiem, un nespēj rimties. Tāpat saņemu ļoti daudz vēstuļu sociālajos tīklos no piecpadsmitgadīgām meitenēm, kuras vēlas iepazīties. Citreiz kāds uz ielas parāda uz mani ar pirkstu, bet kopumā nav tik traki. Es to uztveru kā daļu no savas profesijas.

A.N.: Kādus skaistumkopšanas rituālus tu kā vīrietis piekop?

K.D.: Ne ar ko īpašu neaizraujos – manā kosmētikas plauktiņā ir tikai pašas nepieciešamākas standarta preces. Nekādu krēmu, masku vai nepieciešamības pēc kosmetologa apmeklējuma. Zinu čaļus, kuri iet uz vaksācijām, bet es to neuzskatu par vajadzību, jo pats spēju sevi savest kārtībā. Esmu parasts lauku cilvēks.

A.N.: Cik tālu, tavuprāt, dāmas var iet skaistuma vārdā?

K.D.: Galvenais, lai sieviete arī pēc skaistumkopšanas procedūrām izskatītos dabiski. Ir tādas, kuras saliek mākslīgas krūtis, uzpūš lūpas, pieaudzē skropstas un vēlāk līdzinās lellēm. Tas, ka sievietes sevi kopj, ir tikai normāli, tomēr nevajag ieslīgt galējībās, katru otro dienu apmeklējot kādu skaistumkopšanas speciālistu. Arī plastiskās operācijas, manuprāt, ir pieļaujamas tikai ārkārtas gadījumos – tikai tad, ja tādā izskatā vairs nevēlies dzīvot.

A.N.: Kādas piecas lietas, tavuprāt, katram cilvēkam vajadzētu pagūt īstenot savas dzīves laikā?

Jāizveido ģimene... Jāiestāda koks, jānosit čūska (nosmej). Jāīsteno uzstādītais mērķis. Vai vismaz jātiecas uz to. Ja jūti, ka tas tomēr nebūs pa spēkam, vienalga turpini censties līdz pat mūža galam. Jācenšas dzīvot godīgi attiecībā pret visiem. Noteikti jāsavāra arī kādas ziepes, lai ir ko atcerēties – nevar taču dzīvot perfektā mierā. Noteikti jāpaviesojas Ņujorkā – manuprāt, tā ir iespaidīga pilsēta, kas atšķiras no visām pārējām.

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

1
2
Lapa 1 no 2

Mainīt komentāru secību

WANG

2018-12-03 08:02:03

Ziņot

AAA內容物AAAAA

WANG

2018-11-18 21:21:51

Ziņot

aaaa內容aaaaa

WANG

2018-11-18 03:52:30

Ziņot

aaaa內容aaaaa

hua宗

2018-11-14 05:20:16

Ziņot

aaaa可口可乐真好喝 aaaa

Adonna

2012-10-13 02:39:43

Ziņot

Maaf mbak Siti, alamat tuuajn kurang lengkap, soalnya kota-kota di Kalimantan itu banyak, setiap kota beda-beda ongkos kirimnya. Fast respon SMS ke 081805033202. Terima kasih

kokskoks

fančiks

2012-08-13 18:23:03

Ziņot

Kāda starpība,viņš zin vai nezin,kas bijis velns zin kad-viņš šodien spēlē nevis vakardienas hokeja vēsturi pasniedz!

fančiks

2012-08-08 15:20:36

Ziņot

Nezināju, ka Daugaviņš pat nezin, ka Latvijā hokeju spēlēja, kad krievi par tādu dzirdējuši nebija... pamuļķis!

Visu

2012-07-14 10:54:29

Ziņot

CIEŅU KASPARAM ,tik nevajadzēja visu sabojāt ar vienotības galvenās aktrises foto.

...

2012-07-13 09:47:18

Ziņot

Kaspar, Kaspar "Krievijā hokejs ir cieņā jau ļoti sen, tam pateicoties, tas nonācis arī līdz mums." Īstenībā viss ir otrādi. Tieši letiņi palīdzēja Krievijas bendija meistariem mācīties hokeju

pazistu Santu

2012-07-12 20:49:33

Ziņot

Elina Seile :D SANTA

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (6)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Interesanti

Kaut kas neredzēts! Labradors - futbola fans VIDEO (5) 

Suns no sirds priecājas par Portugāles valstsvienības iesistiem vārtiem.

Viņi piepeši ieraudzīja, ka smiltīs kaut kas kustas. Viens pēc otra parādījās... (2)

Pavisam parasti, tomēr bīstami augļi un dārzeņi (2)

Lūk, kādi "tusiņi" jārīko saviem četrkājainajiem mīluļiem! VIDEO (2) 

Iespaidīgi! Cilvēka un krokodila maigā draudzība (1) 

Neticami! Kā viņš to visu tur dabūja iekšā?! VIDEO (1) 

Smieklīgi: šie suņi ir aizmirsuši, kas viņi ir VIDEO

Igors Popovs: Dzīves sparu smeļos darbā un ceļojumos (1) 

Ar laba garastāvokļa un lieliska izskata recepti dalās slavenību frizieris un stilists Igors Popovs.

Gada modes dizainere Inese Ozola: Mani visvairāk iedvesmo nodošanas termiņš! (1)

Oskars Melbārdis: Dažkārt kārojas siļķmaizīti, bet sezonas laikā to nedrīkst (2)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv