Sestdiena, 2019. gada 23. novembris

Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Visi autora raksti

7. oktobris (2011) 05:05

Agneta Niedra

50-gadnieks Fredis par savu dzīvi un vājībām, par savu mūža sievieti (44)  

Viņu zina gan lieli, gan mazi. Un kā nu ne! Bez viņa nav iedomājams ne „Labvēlīgais tips”, ne „BB Brokastis”, ne „Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balva”, ne arī „Dziesma manai paaudzei”. Arī nabadziņam Ufo jāsamierinās, ka pie viņa pseidonīma automātiski piekabināta klāt frāze „Fredis”. Un te nu viņš ir - nepārspējamais humorists, šovmens, TV zvaigzne, neatkārtojamais mūziķis Andris Freidenfelds jeb vienkārši Fredis. Pavisam īstā, atklātā un, protams, jautrā intervijā, uz kurām, starp citu, viņš “parakstās” ļoti reti.
 

Intervijas laikā mūziķa krūtis rotā nozīmīte ar uzrakstu "I am a jewel", kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē - "Es esmu dārgakmens". Tam ir neiespējami nepiekrist.
 

Fredis nebeidz jūsmot par savu autorraidījumu „Mazā Sestdiena”, kurā reizi nedēļā – ik trešdienu Radio SWH plkst.19:00 – viņš klausītājus ne tikai priecē ar izmeklētu mūziku, bet arī sniedz saturisku baudījumu. „Uz Džonu Kenediju Dallasā neviens nav šāvis, Merilina Monro arī joprojām pie labas veselības”, raidījuma pieteikumā ieintriģē Fredis.
 

Šajā nedēļas nogalē (trīs vakarus no 7. līdz 9. oktobrim) Rīgas  Kongresu namā gaidāmi „Labvēlīgā tipa” jubilejas koncerti, kas šogad gaidāmi īpaši krāšņi. Dzīvespriecīgais Fredis mums pačukst, ka koncertos būs arī kas neierastāks un „Labvēlīgajam tipam” neraksturīgi nopietnāks. Arī pats mūziķis kļuvis apzinīgāks – pēc trīsdesmit gadu smēķēšanas Andris pilnībā atmetis kaitīgo ieradumu, kā arī pavisam nopietni pievērsies veģetārismam. Uz šo soli viņu pamudinājusi viņa dzīvesbiedre horeogrāfe, jogas pasniedzēja un psiholoģe Agnese Vīksniņa (34), ar kuru kopā Andris ir jau septiņus gadus. No laulības ar bijušo sievu Anitu mūziķim ir divas meitas – Laura un Ieva.


Tu atkal esi atgriezies televīzijā. Kā šova "Mūsu Zelta dziesma" veidotājiem izdevās tevi pierunāt?

Tiešām vajadzēja pierunāt. Viena no manām sliktajām īpašībām ir tā, ka es nespēju atteikt – tas man pašam bieži vien iegriež. Šis gan nav tas gadījums - piedāvājums man šķita saistošs ar to, ka saturiski krustojās ar manu radio raidījumu trešdienu vakaros „Mazā Sestdiena”, kurā es meklēju vispasaules zelta dziesmu. Man tika piedāvāts meklēt Latvijas zelta dziesmu, turklāt bez „asiņu izliešanas”, kas ir ierasta parādība pēdējo gadu šovos – cīkstēšanās, izbalsošanas. Diemžēl ir palikusi dziesmu cīkstēšanās, televīzija bez tā iztikt nevar – vajag zvanīt, sūtīt, radīt intrigu. Bet šīs dziesmas sevi jau sen ir pierādījušas kā dzīvotspējīgas. Mēs taču varētu smuki sanākt visi kopā, padziedāt, parunāt, atcerēties, kā ir gājis konkrētām dziesmām un ansambļiem. Nesen biju atvaļinājumā Francijā, kur redzēju līdzīga veida šovu – vecie izpildītāji sanāk kopā, paši arī uzdzied, pēc tam pastāsta, kā tā dziesma radusies, pasmejas, bez jebkādiem punktiem, izbalsošanas un pusfināliem, fināliem. Bet, kā politikā saka, šis bija „mazākais no ļaunumiem”, tāpēc piekritu. Gribēju arī popularizēt savu raidījumu, kas ēterā ir jau pusotru gadu, bet tikai tagad cilvēki sāk to pamanīt. Radio nav pieejami tādi resursi, kā televīzijai, nevaram atļauties veidot lielas reklāmas kampaņas. Tikko kā šovs beigsies, es no televīzijas momentā pazudīšu.

Tas nozīmē, ka šis šovs ir atvadas no televīzijas?

Tā gluži nav. Katru gadu es vadu „Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas” pasniegšanas ceremoniju. Arī šogad, tas ir nākošgad janvārī, esmu Elitai [Mīlgrāvei] apsolījis, ka to darīšu. Bet nu labi – vienreiz gadā smuki iznākt, novadīt pasākumu, kas pašam patīk un arī interesē, kas tajā mūzikā ir noticis pa gadu, bet tad prom, krūmos iekšā – atpakaļ savā radio. Man ļoti patīk, esmu tipisks radio cilvēks no A līdz Z. Tāpēc es to savu

„Mazo Sestdienu” uzskatu par savas dzīves lielāko mīlestību
,

tieši radošā ziņā. Šobrīd, runājot te ar tevi, palikušas dažas stundas līdz ēteram un es jau esmu uzbudināts.

Tā tas ir tikai ar šo raidījumu vai arī ar pārējiem, ko vadi?

„Metam gaisā” man noņēma, jo es esot par daudz ēterā. Man tas raidījums patika – cilvēkiem dāvāt zināmu prieku, apsveikt, apčubināt, dzejolīti nolasīt. Varbūt arī bija par daudz – „BB Brokastis” četras stundas, „Metam gaisā” un tad vēl „Mazā Sestdiena”. Bet nu televīzija, man tas ir tā – vienu lieku reizi par sevi atgādināt, jo nu televīzija ir visu informāciju māksla, kā Ļeņins teica (laikam par televīziju viņš to arī teica...), un tā tas arī ir, un tu nekur neliksies. Es gan nemīlu televīziju, arī cenšos pēc iespējas mazāk viņu skatīties. Man nepatīk arī masu pasākumi. Lai nu kā, šīs izpriecas - ralliji, visādi gadatirgi, hokejs, futbols – vajadzīgas cilvēkiem, kam dzīvē kaut kas pietrūkst. Es esmu vienpatis, vienmēr tāds esmu bijis. Man nepatīk, kur daudz cilvēki kopā.

Bet tev pašam apkārt vienmēr ir daudz cilvēku...

Tieši tāpēc! Apkārt viņi visi ir, bet tad es aizeju mājās, paņemu grāmatiņu, paklausos kādu foršu mūziku. Lasu es ļoti daudz.

Ko tieši?

Man ļoti patīk krievu literatūra – labi māku krievu valodu, tāpēc lasu oriģinālvalodā. Tāpat daudz lasu amerikāņus, francūžus, speciālo literatūru priekš raidījuma. Izdomāju, par ko taisīšu raidījumu, un meklēju informāciju. Tagad domāju taisīt raidījumu par matriarhātu. Atradu tantrisko literatūru.

Tu ļoti cītīgi gatavojies savam raidījumam, tas tev tāds sirdsraidījums...

Kādas piecas sešas stundas gatavojos tam vienas stundas raidījumam. Pirmdiena un otrdiena man principā ar to ir aizņemta. Vēl jau lasīšana, sagatavošanās, domāšana par to. Tas ir rūpīgs, piņķerīgs darbs. Kā tāda rūpīgi tamborēta sedziņa, kas robežojās ar augstas klases izstāžu gobelēnu. Mūsdienu radio klausītājam, masu patērētājam, nepatīk, ka viņu gruzī, ļečī, ārstē... Tikko kā viņš jūt, ka ar viņu ko tādu sāk darīt, viņš sabožas. Tāpēc jāmēģina kaut kā caur joku, līdzībām, iemānīt kaut kādu ideoloģiju vai domu. Neuzkrītoši. Tikko kā viņam teikt: „Neēd gaļu!”, viņš paliks drausmīgi nikns, jo viņam drausmīgi garšo gaļa. Viņš viņu visu laiku ēd, viņa bērns ēd, sieva ēd, māte ēda, tagad ēd, rīt ēdīs, aizbrauks uz ralliju un tur viņam ceps šašliku – arī tur viņš ēdīs, un vēl mājās aizbrauks un nopirks konservus. Kad es pats tikko nostājos uz veģetārā ceļa, biju kategorisks. Tagad saprotu, ka to cilvēkam vajag iemānīt. Likt saprast, kas notiek ar to nabaga dzīvnieku mūsu kāres dēļ apmierināt kaut kādas garšas kārpiņas. Cik tas ir šausmīgi nežēlīgi un neattaisnoti, jo mēs mierīgi varam dabūt visas savas uzturvielas un vitamīnus caur pilnīgi citiem produktiem.

Kā tu nonāci līdz veģetārismam?

Sāku dzīvot kopā ar Agnesi. Viņa ir veģetāriete. Man atklājās pavisam jauna virtuve – bez asinīm, pārpilna ar dažādām sakņu kultūrām. Es jau pirms tam biju tāds svētdienas ēdājs, tikai šad tad uzēdu kādu šniceli. Pēdējais piliens bija mūsu parlamenta lēmums par rituālo kaušanu, pret ko gan es, gan Agnese un daudzi citi – to skaitā nelaiķi Mārtiņš Freimanis, Kristaps Streičs – cīnījāmies. Viņiem, redz, vajagot tāpat kā ebrejiem un musulmaņiem, nevis vienkārši dzīvnieciņu nokaut, bet nokaut tā, lai pamocās – notecināt dzīvam asinis un visādas pretīgas lietas. Bet pieņēma, jo baigi vajag. Mums taču ir daudz kebabotavu un šašlikotavu – tur visur vajagot šo rituālā veidā nokauto gaļu, tas esot pareizi.

Un kopš tās dienas, 17. septembra, kad to dzīvnieku kaušanas likumu pieņēma pirms trīs gadiem, es vairs gaļu neēdu.

Ko tikai cilvēks savā attīstības laikā nav izdomājis. Lai būtu labāka kažokāda, tā mazajam ronēnam dzīvam esot jānovelk. Un tad ronēnu, tādu gumekli bez ādas, aizsviež prom. Kad par to visu padomā – sākot ar ēšanu un beidzot ar visām mūsu greznumlietām – tu saproti, cik riebīgs dzīvnieks ir pats cilvēks. Tagad aizvien vairāk cilvēku, īpaši jauniešu, neēd gaļu, un tā ir viena no sabiedrības atveseļošanās pazīmēm. Es arī nodarbojos ar jogu.

Andra Freidenfelda mīļotā sieviete Agnese





Tavi radinieki – viņi ēd gaļu?

Ēd jau. Un tad prasa: „Bet ko tad tu ēd?” Es ēdu VISU! Visu, izņemot gaļu. Bet tā ir atsevišķa saruna. Manai draudzenei par to ir atsevišķa mājas lapa Ahimsa.lv, kas sanskritā nozīmē „nevardarbība”.  Kas gan vēl to aizsāks, ja ne sabiedrībā zināmi cilvēki – kāds ieklausīsies, padomās. Tā kā to dara Bridžita Bardo. Biju Santropē uz muzeju, kur astoņsimt kvadrātmetros ir apskatāma viņas ekspozīcija – plika, pusplika, vienā, otrā lomā, bet tad pēkšņi pašās beigās atsevišķa istabiņa, kur visu laiku rāda video, kā kauj dzīvniekus un kā ar viņiem eksperimentē. Viņa ir liela aktīviste šajā jautājumā, iet pie valstu vadītājiem, prezidentiem, sita ārā kaut kādus likumprojektus. Mūsdienu pasaulē tas ir ļoti grūti, jo visur apakšā ir nauda. Gaļa un lopkopība ir milzīgs bizness.

Agnese un Andris 2008. gadā SWH lielajā jubilejas šovā arēnā "Rīga". Toreiz Agnese kopā ar savu deju grupu "Fandango" skatītājus priecēja ar krāšņām dejām.


Kas notiek ar „Dziesma manai paaudzei”?

Nekas nenotiek. Tagad to šovu ir tik daudz – visādas skatuves, ģimeņu dziedāšanas... Skatos, katrs otrais no „O!Kartes skatuves” ir dziedājis „Dziesma manai paaudzei”. Mums bija viss tā vienkārši un zemnieciski – aizbraucām un ļāvām dziedāt visiem. Dažreiz jo šķībāk, jo jautrāk. Tā bija tāda ampelēšanās bez paliekošām sekām.

Bet no „Dziesma manai paaudzei” nākuši ļoti daudz zināmu mākslinieku...

Jā, bet daudziem profesionāļiem tas baigi grieza ausīs. Viņi pat visus akadēmiju un fabriku beidzējus noliek līdz ar zemi – viss esot šķībi, nepareizi, neatbilstoši un bez dvēseles. Bet kad uzkāpj kāda slaucēja vai mehanizators un nopūš riktīgi, visiem patīk, bet tā kvalitāte, skaidrs, ka nav. 

Tāpēc nākot virsū tiem glancētajiem šoviem, „Dziesma manai paaudzei” atmira...

Es, protams, varētu lauka vidū iziet, nosvilpties un visi saskrietu. Bet krīze iegrieza – tie bija šausmīgi izdevumi. Tas bija ļoti darbietilpīgs process - visi mēģinājumi, viesnīcas, vakara koncerti un atkal mēģinājumi, skatuve, gaismas, nakts balle... Tā bija sešdesmit cilvēku komanda. Lai to pavilktu, vajadzēja sponsoru sponsora galā. Pat visas tās fabrikas un šovi, ko diendienā bāž acīs, nevar izbraukāt pa koncertiem – pāris vien uztaisa. Mums bija desmit divpadsmit koncerti un vēl lielais gala koncerts. It kā jau runā, ka kaut kas te atlabs, kaut gan otrais krīzes vilnis ar izkapti jau stāv aiz muguras, bet finansiāli neredzu iespēju atsākt koncertēt. Iespējams, sponsorus sameklēt varētu – „Rīgas Miesnieks” mūs līdz  šim atbalstīja, bet sadarboties ar gaļas ražotāju es vairs principiāli nespētu. Un tagad jau tik daudz to šovu, nez vai vajag.

Pēc daudziem gadiem. Fredis īpaši priecīgs nobildēties kopā ar kādreizējo kolēģi un pirmo Latvijas TV dīvu Andu L. jeb Andu Linužu-Budļevsku šovā Mūsu Zelta dziesma



Tā bija tāda laba tradīcija.

Uz vietas, tiešām, bija ļoti omulīgi – vasara, noskaņojums, estrāde, gumijas un batuti, kur bērniem lēkāt, vieta, kur vecākiem iedzert, vieta, kur fotografēties, cukurvate, popkorns, naktī balle – riktīgi pilsētas svētki. Man pašam arī bija lustīgi visus tos gadus braukāt. Uz vietas tiešām forši – koncerts garš, apnīk, aizej iedzer alu, tad atkal dzied... Bet tikko sāc to rādīt pa televīziju, kas visu pastiprina – ne tikai mūsu grumbas un matiņus nāsīs, bet arī šķībo dziedāšanu – ir briesmas. Piecas sestdaļas ir briesmas, rādīt nevar. Bet bez televīzijas – pļurkt! Nav sponsoru. Un vēl skatīties pa TV, kā traktorists Pēteris no Blomes dzied šķībi „Mežrozīti”, nevienam nevajag. Bet uz vietas ir baigi hohmīgi – pilna estrāde ar viņa garāžas biedriem, pudeles brāļiem... Tieši tāpēc ļoti populāras ir tās ģimeņu dziedāšanas. Reitingu ziņā viņi noteikti ir augstāk par „Zelta dziesmu”.

Latvieši ir ļoti nenovīdīga un skaudīga tauta – viņiem patīk tie, kas ir tieši tādi paši, tikpat resni, nesmuki un vēl dzied tikpat šķībi.

Tas ir savējais! Par to viņš balsos, skatīsies un atbalstīs. Tikko Linda Leen vai Ella ar savu skaisto ārieni līdīs ārā un taisīs no sevis baigo veceni, tā viņu noēdīs līdzko pacels galvu – pupi karājās, riepa par lielu, zem acīm maisi... Vīriešus vēl piecieš. Un tur arī slēpjas „Dziesma manai paaudzei” popularitāte – dzied savējie, nevis kaut kāds āksts no Rīgas, baigais profiņš. Sūds! Pēteris no garāžām arī tā māk! Turklāt Pēteris pēc tam nāks ar mums dzert, bet tas mēsls gan iekāps savā limuzīnā un aizbrauks atpakaļ uz Rīgu.

Tuvojas „Labvēlīgā tipa” jubilejas koncerti. Repertuārs un štātes gatavas?

Nekas nav gatavs! Mēs šogad nesaspringstam. Viss būs baigi forši un labi – mums ir jaunas dziesmas, kuras jau mēģinām. Būs arī pāris interesanti pārsteigumi.

Vai vari jau kaut ko pačukstēt priekšā?

Pēc pāris gadu pārtraukuma atkal atgriezīsies „Bonaparti.LV”. Parasti viesus neesam ņēmuši – tas ir mūsu koncerts. Nevajag, lai kaut kādi tirliņi nāk. Bet pa šiem gadiem vienu tādu pērli esam atraduši - būs arī viena jauna grupa ar mūsu dziesmām.  Vēl atskaņosim pāris tādus mums netipiskus gabalus. Nezinu, vai tas būs mūsu jaunais darbības virziens, bet pašiem ir interesanti.

Ar ko tieši atšķirīgas būs šīs jaunās dziesmas?

Mazliet mierīgākas, bet ritmika būs. Arī tekstos iezagsies kāda nopietnības stīga, nebūs tikai par pīrādziņiem, cūciņām. Infantilisma periods, protams, ir ievilcies, bet no tā tikt vaļā nevar, jo uz tāda ceļa paši sevi esam nostādījuši, mums nav tiesību dziedāt mīlas balādes.

Kā komiķis Fredis vērtē ārzemju kolēģus – Misteru Bīnu un Beniju Hilu?

Bīnu es vērtēju daudz augstāk. Benijā Hilā ir pārāk daudz to spērienu pa dibenu un acu bolīšanas. Tas ir tīri subjektīvi. Bet kas attiecas uz mani – man nav nekādas komiskās izrādes vai šovi, kur es lasu feļetonu. Latvijā nav aizsākts tā saucamais stand-up comedy žanrs. Jānis Skutelis gan mēģināja, aicināja arī mani, bet man galīgi nebija laika. Izveidot stundas programmu, lai cilvēkiem būtu jautri, ir baigais darbs. It kā es varētu, ja man nekā cita nebūtu, bet man jau četras stundas ir muldēšanas laiks „BB Brokastīs”, „Mazā Sestdiena”, ar „Labvēlīgo tipu” koncerti nedēļas nogalēs, vēl tā televīzija uz galvas. Man nav vajadzīga vēl viena tribīne.

Varbūt pēc šova un koncertiem?

Decembrī būs vēl eglītes un visādas ballītes – tā līdz pat Jaunajam gadam. Vispār es esmu šausmīgi slinks. Ja ir iespēja kaut ko nedarīt, es nedaru. Bet tagad esmu uzņēmies vilkt drausmīgo vezumu, tāpēc zinu, ka pēc Jaunā gada vairs neko nedarīšu. Mēģināšu pēc iespējas mazāk kaut kur rādīties.


Jāiemācās labo īpašību – atteikt. Tas nāk par labu veselībai un ģimenes dzīvei.

Kā sokas ar krodziņu „Pie Labvēlīgā tipa”?


Tas nav mans. To es uzreiz gribu pateikt. Esmu bijis tur trīs reizes. Tas ir Ģirta Lūša, grupas menedžera, tāda aizraušanās. Viņam naktsdzīve vienmēr ir patikusi, tāpat arī šovbizness, un viņam gribējās pārbaudīt, kā tas ir – uz zināma vārda bāzes kaut ko tādu izveidot. To tikai tagad manīs, kā būs, jo atvērt ko tādu uz vasaru nebija prāta darbs. Tas nav periods pagrabtelpām. Bet grupu tik daudz, un nav jau visām, kur spēlēt. Lai uzturētu dzīvo mūziku arī Radio SWH ir tiešās translācijas ceturtdienu vakaros no turienes. Klubi parasti ņem pārbaudītas vērtības. Tieši tā mēs atklājām vienu fantastisku grupu „Neaizmirstulītes”, kas izpilda 60.-70. gadu latviešu estrādes mūziku, antikvāras vērtības. Ar to mūziku briesmas – izej cauri Vecrīgai, liekas, karš sācies – katrs otrais ar ģitāru pār plecu. Kur viņi velli visi spēlē?

Kādu radio tu pats ikdienā klausies?

Patiesībā, es ne īsti televizoru skatos, ne radio klausos – man ir milzīga kolekcija ar diskiem, es tos arī klausos. Arī „Mazo Sestdienu” es laižu no diskiem, nevis datora. Galīgs ūpis neesmu, ir man arī I-pod, ko pludmalē paklausīties.

Kā tu domā – radio kā medijam ir jāpielāgojas klausītāja interesēm vai jāaudzina intereses?

Komercradio, protams, ir jāpielāgojas, bet reizē arī neuzbāzīgi jāmēģina viņš kaut kā apmānīt. Piedāvāt kaut ko citādāku. No otras puses – kas tev ir devis tiesības? Man nav ne muzikālās izglītības, nekā. Arī maniem kolēģiem ne – viens ir zobu tehniķis, cits žurnālists vai kaut kas uz to pusi. Un viņi tagad stāstīs, ka šis ir labs? Mēs varam piedāvāt paskatīties uz kaut ko nedaudz citādāku, bet jāņem vērā, ka cilvēks ir bara dzīvnieks – iet uz rallijiem, hokejiem, reizē ar visiem kliegt. Visi, kas dzīvo mazliet nomaļus un cenšas ar kaut ko izcelties, ir baltie zvirbuļi, savādnieki, kas jāliek psihenē. Radošums ir psihiska novirze – tas ir kaut kas citādāks. To jāmācās apvienot ar komerciālu radio un cilvēku netracināšanu, ko es pēdējos divdesmit gadus cenšos darīt – parādīt cilvēkiem ko citādāku, nekļūstot par viņu ienaidnieku.

Kā tu spēj 50 gados tik labi izskatīties? Kāda recepte?

Nu... Es gaļu neēdu trīs gadus, pirms 10-11 mēnešiem smēķēšanu atmetu, narkotikas nelietoju. Pavingroju, neriju pārāk daudz, cukuru pie kafijas nelieku un sviestu uz maizes nesmērēju. Nākošais solis, uz ko eju, ir vegānisms – atteikšanās arī no piena produktiem. Tur man sāpīgais Arhileja papēdis ir siers – esmu lielākais siera fans pasaulē. Līdz džainismam gan es neplānoju nonākt. Bet nekādas diētas neesmu ieturējis. Iedzert gan vēl iedzeru. Ļoti daudzi „Labvēlīga tipa” dziesmu teksti tapuši uz paģirām, arī meldiņi izdomāti. Alkohols galu galā dabas produkts – graudi, vīnogas, āboli. Mans mīļākais dzēriens ir ābolu brendijs – kalvadoss. Galvenais būt labā noskaņojumā, daudz smieties, par citiem un sevi.

No kurienes tev iedzimuši šī jokošanās?

Man ir forši radi. Īpaši trenējies un izkopis to humoru neesmu. Tēvs jau arī bija velna pulveris, bet viņš agri aizgāja, kad man bija septiņi gadi, māte viena mani uzaudzināja. Vectēvs pats savas bēres noorganizēja, vēl dzīvs esot. Un vēl nofotografējās ar savu „dvīņu brāli”. Aizgāja Talsos pie fotogrāfa un teica: „Man nekad nav bijis brālis – tu vari mani nofotografēt tā, ka es sēžu, un tad es stāvu sev blakus?” Bildi uztaisīja un tad viņš to rādīja visiem radiem, sakot ka te nu ir viņš un viņa dvīņu brālis. Vārdi mums ar vectēvu arī līdzīgi – Andris un Andrejs. Iespējams, tas dullums no viņa.


Bilde ar nosaukumu "Little Freddy" jeb Fredis bērnībā pie iemīļotā plašu atskaņotāja.


Arī savus radus izjoko?

Nē, esmu mierīgs. Ja Andrejs būtu strādājis radio, viņš visu to būtu izlicis tur arī ārā. Vai arī tolaik – Latvijas Televīzijā. Draugu ballītēs esmu klusākais no visiem.

Vai tu plāno apprecēt Agnesi?

Mēs ar Agnesi jau septiņus gadus esam kopā, bet neesam tradicionālās ģimenes institūcijas piekritēji. Ienāks dullums, varbūt to arī izdarīsim.

Agnese vispār man ir interesants frukts.

Kā nekā ar psihologa izglītību – racionāls, reāls, praktiski domājošs cilvēks. Mēs pat dzimšanas dienā viens otram neko nedāvinām. Cieņu vienam pret otru izrādām ikdienā – katru stundu un minūti to apliecinot. Mums nevajag kaut kādus šitādus mēslus (rāda uz piekarināmu rotaļlietas sirsniņu). Ja kaut ko vajadzēs – jaunu tējkannu vai tosteri – aiziesim un nopirksim. Citiem mūsu attiecības varētu likties dīvainas. Mēs vispār abi dīvaini – neēdam gaļu... Bet par to precēšanos – visādi var gadīties!

Un kā ar bērniem?

Arī – visādi var gadīties!

Kādas piecas lietas katram cilvēkam jāizdara pirms nāves?

Kaut kāds testamentiņš jāuzraksta, lai tuvākie neņem ļaunā. Ja ir kas sarūpēts, vajadzētu to sakārtot, kamēr uz pasaules valda īpašums un nauda. Jānoklausās „Pink Floyd” albums „Dark side of the moon” – tas ir labs, un to pirms nāves vajag noklausīties vēl pēdējoreiz. Apliet puķes mājās. Kaķiem barību salikt – vismaz sauso. Man ir trīs kaķi, visi melnbalti – Žans, Valdemārs un Nora. Sekss laikam pirms nāves nesanāks. Es te nesen lasīju grāmatu, kur vīrietis uz nāves gultas mēģināja seksu ar 20 gadus jaunāku sievieti – briesmīgi. Tāpēc – cik izdarīts, izdarīts. Un tad jāiedzer šampanietis – pudele! Bruts!!!
 


Andra Freidenfelda īpašā recepte Puaro.lv lasītājiem un lasītājām
Kāpostu – biešu salāti „Solāris” *


Nepieciešamās sastāvdaļas (maltīte četrām personām):

Svaigi kāposti – normāla izmēra galviņa, ap 0,5 kg
Svaigas bietes - kulaka lielumā, ap 250g
3 ēdamkarotes valriekstu eļļas (ja tās nav, var izmantot olīveļļu)
2 ēdamkarotes  saulespuķu sēklu
Šķipsniņa romiešu ķimeņu (kumīns)

Kopējās izmaksas: 0,50Ls

Pagatavošana:

Sasmalcina kāpostus, sarīvē bieti (svaigu, termiski neapstrādātu!). Sastāvdaļas samaisa, iegūstot bāli sarkanīgu masu. Pievieno atlikušās sastāvdaļas, aplej ar eļļu. Var pievienot arī Santa Maria garšvielu maisījumu Forest Blend no dzirnaviņām, pāris griezienus. Vēlreiz visu samaisa. Asu izjūtu cienītāji var iejaukt arī adžiku. Var ēst  atsevišķi, kā arī likt uz maizītēm.

Andris garantē – pēc šādas maltītes jutīsities pilni dzīvības!

* Nosaukums "Solāris" dots pēc Staņislava Lema romāna „Solāris”. Stāstā grupa zināt­nieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktu ar pla­nētas Solāris saprātīgo matēriju. Uz Solāris šī saprātīgā matērija ir okeāns — gigantiska augsti or­ganizēta plazma. Oke­āns spēj iedzīvināt materiālos tē­los spilgtākos iespaidus, kas gla­bājas cilvēka apziņā.

Pievienot komentāru

Piedalies diskusijā un ievēro Lietošanas noteikumus.

2000

1
2
3
Lapa 1 no 3

Mainīt komentāru secību

iedomīga kaza

2012-01-03 13:48:45

Ziņot

Anda Osemļaka Linu.....Bu.....,gandrīz cēzara cienīgs uzvārdu krājums

es

2011-11-25 20:17:13

Ziņot

arī augu ir dzīvi un tos ēdot tie tiek nokauti. šūnas uzbūve. šūnsulas fizioloģiskās īpašības augos ir tādas pašas kā asinīm. man riebjas liekulība. augi ir dzīvi. tāpat kā dzīvnieki . un cilvēki.

iii

2011-11-21 23:54:09

Ziņot

un kaa tad ar bijuso sievu un berniem?

Vārds

2011-11-15 15:46:37

Ziņot

Tada skaistule ar tadu vecu onku pie saniem...

ANNEMARIJA

2011-11-14 08:40:28

Ziņot

Burvīga saruna ar Fredi!!! Veiksmītes!!!

ligita

2011-10-26 19:01:54

Ziņot

nenopriecāties! paaaaaaldies ;)

Līga

2011-10-23 21:32:03

Ziņot

Pozitīvisma intervija. Lasīt un samidīt! :)

zīlīte

2011-10-23 15:52:07

Ziņot

nezināju, ka Fredis tik kaislīgs veģetārisma piekritējs - gatavs pat noliegt savus vecos sadarbības partnerus :D cerams, ka Rīgas Miesnieks nav apvienojušies :D

buča

2011-10-23 15:50:22

Ziņot

little Freddy tik mīlīgs :):):):)

rullee

2011-10-17 18:08:46

Ziņot

skaistu. ilgu muuzhu shim jaukajam paarim. Rulzzzeee

Pasaulē

Gardums no Spānijas - tapas (6)

Raksturot to, kas tieši ir tapas, nākas ļoti sarežģīti, jo tās ir pieejamas daudz dažādos veidos. Tomēr ikviens, kurš apmeklējis Spāniju vai kādu no Centrālamerikas valstīm, noteikti būs baudījis kādu no tapu variācijām.

„Es nogalināju Merilinu Monro,” pirms nāves atzinies bijušais CIP aģents? (1)

Hodorkovskis: Putins uzsāka karu, lai attaisnotu neveiksmīgo ekonomisko politiku (3)

Kas notiek, ja bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tētis? FOTO (1)

Bija vai nebija ūdeņos pie Stokholmas Krievijas zemūdene? (1)

Par seksu ar 12 000 prostitūtām arestēts 64 gadus vecs skolas direktors

Ilvess: NATO spēkiem Igaunijā vajadzētu atrasties pastāvīgi (3)

Interesanti

Kaut kas neredzēts! Labradors - futbola fans VIDEO (4) 

Suns no sirds priecājas par Portugāles valstsvienības iesistiem vārtiem.

Viņi piepeši ieraudzīja, ka smiltīs kaut kas kustas. Viens pēc otra parādījās... (2)

Pavisam parasti, tomēr bīstami augļi un dārzeņi (2)

Lūk, kādi "tusiņi" jārīko saviem četrkājainajiem mīluļiem! VIDEO (2) 

Iespaidīgi! Cilvēka un krokodila maigā draudzība (1) 

Neticami! Kā viņš to visu tur dabūja iekšā?! VIDEO (1) 

Smieklīgi: šie suņi ir aizmirsuši, kas viņi ir VIDEO

Igors Popovs: Dzīves sparu smeļos darbā un ceļojumos 

Ar laba garastāvokļa un lieliska izskata recepti dalās slavenību frizieris un stilists Igors Popovs.

Gada modes dizainere Inese Ozola: Mani visvairāk iedvesmo nodošanas termiņš!

Oskars Melbārdis: Dažkārt kārojas siļķmaizīti, bet sezonas laikā to nedrīkst (1)

Seko puaro.lv aktualitātēm

x

Ienāc jaunajā Puaro.lv!

Puaro.lv